Latvijai nepieciešams prezidents, kas bez kavēšanās un ar izpratni var piedalīties šobrīd svarīgākajā - tā ir drošība, uzskata Valsts prezidenta padomniece Sarmīte Ēlerte. Par spēcīgāko atmodas mediju "Diena" un izdegšanu, par Šķēli un Lembergu, arī par stāšanos kompartijā, Ziedoni un koku grupu saruna ar Sarmīti Ēlerti Laikmeta krustpunktā.

Brīva prese, kas sāka veidoties Atmodas laikā, ir viens no pamatu pamatiem tam, ka Latvijas attīstība ir bijusi sekmīga. Atmodas laikā nepastāvēja debates par žurnālista ētiku lielā mērā tādēļ, ka tajā laikā nebija iedomājams pērkams žurnālists. Tomēr 90. gadu sākums arī presē atnesa korupciju un pērkamus rakstus. Šo taku ieviesa politbiznesmeņi 1993. gada un 1995. gada vēlēšanās, un diemžēl politiķi pa šo taku turpina staigāt arī tagad.

Toreizējā laikraksta "Diena" galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte šos vārdus teica 1998. gada oktobrī, kad Rīgas Latviešu biedrībā tika atzīmēta Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgade.

Sarmīte Ēlerte aktīvi līdzdarbojās Atmodas procesos, 18 gadu garumā vadīja reiz ļoti ietekmīgo laikrakstu "Diena", bijusi kultūras ministre, Saeimas deputāte, dažādu amatu uzskaitījums būtu ļoti garš, tādēļ paliksim pie šībrīža oficiālā statusa - Valsts prezidenta padomniece un padomnieku biroja vadītāja.

Raidījuma atskatāmies arī uz senākiem laikiem. Viena no pirmajām jaunās žurnālistes Sarmītes Ēlertes publikācijām presē bija 1980. gadā, kad laikrakstā "Literatūra un Māksla" viņa dokumentēja jauno dzejnieku sarunu ar Imantu Ziedoni.

Ar kādām domām, ar kādām pārdomām jūs raugāties uz 31. maiju, kad mūsu parlaments vēlēs nākamo Valsts prezidentu?

Sarmīte Ēlerte: 31. maijā Latvijai ir nepieciešams prezidents, kas tūlīt un bez kavēšanās ar izpratni var piedalītie svarīgākajā, kas šobrīd Latvijā ir, un tā ir Latvijas drošība. Tātad kompetence, izpratne ārpolitikā. Šo ārpolitisko loku pazīšana. 

Man liekas arī, ka no citu valstu līderu solidaritātes ir atkarīga Latvijas drošība, no NATO valstu līderu solidaritātes. Šo valstu iedzīvotāji bieži ir ļoti tālu no Latvijas un ļoti bieži pat nav šeit bijuši, viņu [interese] par to, ka mēs dzīvojam vienā vērtību lokā, ka viņiem ir interese un arī pienākums aizsargāt Baltiju, aizsargāt NATO austrumu flangu, ir lielā mērā atkarīga no tā, kā viņi identificē attiecīgo nāciju ar tās līderiem. Tāpēc šī kompetence, šī atpazīstamība starptautiskajā arēnā Latvijai šobrīd ir ļoti nozīmīga. Tas Latvijas tuvākās un tālākās nākotnes interesēs Saeimas deputātiem būtu jāņem vērā.

No trīs oficiāli izvirzītajiem kandidātiem - Uldis Pīlēns, Edgars Rinkēvičs un Elīna Pinto, kuru jūs redzat, kurš šobrīd ir vistuvāk Rīgas pils atslēgām?

Sarmīte Ēlerte: Ne es, ne kāds cits līdz galam to šobrīd nevar prognozēt. Bet

vistuvāk tam kritērijam, kuru es nupat uzstādīju, neapšaubāmi ir Rinkēvičs. Nevis vistuvāk, viņš tam atbilst.

Vai jūs redzat arī scenāriju, ka pirmajā reizē prezidents netiek ievēlēts un ārpus šiem trim tiks meklēts vēl kāds?

Sarmīte Ēlerte: Tas ir ļoti iespējams.

Es arī ļoti sen pazīstu Uldi Pīlēnu, pazīstu no laikiem, kad viņš bija Liepājas galvenais arhitekts, tātad no tik seniem laikiem. Un tieši tāpēc, ka es viņu pazīstu un viņu cienu, es viņam no sirds nenovēlu kļūt par prezidentu ar Šlesera un Rosļikova balsīm. Tā runāšana, ka visas balsis ir vienādas nav taisnība, jo tad varētu jautāt, bet kāpēc tad nevar izveidot valdību, kuru vadītu Rosļikovs vai Šlesers. Kāpēc tur pēkšņi visas balsis nav vienādas?

Prezidenta Levita lēmums izstāties no prezidenta vēlēšanu sacensības. Cik šis lēmums jums pašai bija pārsteigums, vai arī prezidents Levits ar jums kā padomnieci konsultējās - ko darīt, kādus uzsvarus savā paziņojumā likt? Kas šajā trešdienā notika, jo no rīta puses no prezidenta komandas cilvēkiem mediji saņēma apstiprinājumu, ka prezidents piedalīsies prezidenta kandidātu debatēs. Atnāca pēcpusdienā, un prezidents Levits saka, ka viņš vairs nav kandidāts.

Sarmīte Ēlerte: Šajā trešdienā nenotika nekas īpašs, tas bija lēmums, kurš visu laiku pastāvēja kā iespējams un kurš pamazām nobrieda un nobrieda tā iemeslu dēļ, ka bija izveidojusies tāda pati situācija, kas, ļoti iespējams, veda uz to, ka tiks ievēlēts Pīlēns par prezidentu. Levita atkāpšanās atvēra šo lauku citu iespēju meklēšanai.

Dažādas naida, melu kampaņas ir piedzīvojis katrs no atjaunotās Latvijas prezidentiem. Bet pret prezidentu Levitu bija ļoti masīvi dažādas kampaņas sociālajos tīklos. Ako jūs to izskaidrotu?

Sarmīte Ēlerte: Es domāju, to var izskaidrot gan ar sociālo mediju ietekmi vispār mūsu informācijas telpā, kura ir ar katru gadu augoša, kas nozīmē, ka arī tie informācijas avoti kļūst arvien sasmalcinātāki, kas nozīmē, ka sabiedrība dzīvo arvien atšķirīgākos informācijas avotos. Vēl es to skaidroju ar ļoti apzinātu kampaņu, kuras mērķis ir diskreditēt Latvijas valsti, un labs veids, kā to darīt, ir tieši caur noteiktām personībām.

Sabiedrisko mediju portālā ir Anitas Braunas raksts par šo tēmu, atsaucoties uz Somijas gadījumu un izpēti. Tās Kremļa troļļu fermas jau darbojas, viņas darbojas, tai skaitā pamudinot visādus vietējos dīvainīšus, kas labprāt pieslejas šādiem te Kremļa iniciētiem uzbrukumiem.

Labi atceros, piemēram, 2008. gadā parādījās, ka Latvija ir neizdevusies valsts. Runāju ar vienu igauņu [prezidenta] Ilvesa padomnieku, kas tieši atbildēja par viņa publisko politiku, un viņš teica, ka interesanti paskatīties, ka vienlaicīgi parādās Igaunijā un Latvijā pēc būtības vienādi vēstījumi - tik un tik kilometru līdz Tallinai vai līdz Rīgai, tā valsts ir zudusi, mēs viņu tūlīt paņemsim...

Un diemžēl, es domāju, ka mums trūkst tāda sabiedriskā drošība, kopējā sabiedriskā drošība pret visu šo dezinformāciju un naida runu un trūkst arī tā kritiskā izvērtēšanu vai vai vai zināma cilvēka psiholoģiskā drošība.