Solvita Vība: Ja kādam liekas, ka laiki ir grūti, atnāciet uz Okupācijas muzeju

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Ja kādam liekas, ka laiki ir grūti, atnāciet uz Okupācijas muzeju un iznākot ārā, jums būs cits skats – saka muzeja direktore Solvita Vība, kas joprojām pārliecināta, ka ar saviem kolēģiem var mainīt pasauli uz labāku. Un viņa to dara arī aizstāvot dzīvnieku tiesības. Arī par provokācijām muzejā un kā mainās cilvēku attieksme pret dzīvniekiem – saruna ar Solvitu Vību Laikmeta krustpunktā.

Latvijas ceļš līdz neatkarības atjaunošanai bijis daudzu tūkstošu upuru iets un nests. Caur izsūtījumu, sāpēm, zaudējumiem mēs varējām sasniegt tādu pretestību, kas deva spēku veidot savu valsti vēlreiz. Marta mēnesī savijas divas zīmīgas dienas – 17. marts ir Nacionālā pretošanās kustības piemiņas diena un 25. marts ir Komunistiskā genocīda upuru jeb 1949. gada izsūtīšanu piemiņas diena.

Okupācijas stāstu glabātāja. Viņa aizstāv ne tikai upuru, izdzīvojušo tiesības tikt uzklausītiem un atgādināt par pārdzīvoto mums pārējiem, bet aizstāv arī tos, kuri var ciest no cilvēku rīcības – dzīvniekus. Kā tas savijies viņas dzīvē? Par to saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.

Runāsim arī par to, kā Latvijā dzimusī vēlāk britu aģente Fifī iedibināja dzīvnieku patversmi Latvijā, par to, kam jūs šodien piešķirtu Zirgābolu balvu un kā pēc uzbrukumiem Okupācijas muzejam jau nākamajā dienā muzejs turpināja strādāt, jo tā bija atbilde uzbrucējiem.

Sāksim ar dažām aktuāliem tematiem,  proti, par vēsturē piedzīvoto un tā atbalsi mūsdienās. Kā jūs pati personīgi izjūtat šīs divas marta atceres dienas?

Solvita Vība: Jo vairāk es esmu Okupācijas muzejā, jo stiprāka es jūtos ar to, ko šie vēstures notikumi mums ir devuši. Un jo vairāk mēs iedziļināmies stāstos, jo vairāk mēs ierakstām video liecības, jo vairāk mēs saņemam krājuma priekšmetus un satiekamies ar tiem cilvēkiem, kas vēl joprojām nāk pie mums un kas ir aculiecinieki, es saprotu, ka šī vēstures pieredze mums ir dota tāpēc, lai mēs paliekam stiprāki. Un tas ir galvenais vēstījums, kas ir arī Okupācijas muzejam.

Ja kādam liekas, ka laiki ir grūti, ka dzīve ir pavisam smaga, atnāciet uz Okupācijas muzeju, un iznākot ārā, jums būs cita pasaule. Un tas ir tas svarīgākais, ko mēs arī mēģinām darīt.

Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienā, 17. martā, Latvijas Okupācijas muzejs nodeva Rīgas domei īstenošanai pieminekļa "Svešo varai spītējot" teritorijas labiekārtojuma projektu. Ko ir plānots darīt tālāk?

Solvita Vība: Mēs, uzsākot virzību uz piemiņas zīmes uzstādīšanu Radio ielā, sadalījām šo procesu trīs posmos - būvprojekta sagatavošana un tas nav tikai būvprojekts 4x4 metri, kur uz šiem radio torņa balstiem mēs vidū liktu piemiņas zīmi. Mēs gribam sakārtot un ceram, ka tā būs ļoti skaista vieta visapkārt piemineklim. Tātad kanālmalā jauns skvērs - vieta, kur cilvēkiem gan atpūsties, gan redzēt mūsu karogu diendienā. Tas ir lielāks projekts nekā tikai viens piemineklis.

Pieminekļa māksliniecisko risinājumu veido tēlnieks Kristaps Gulbis kopā ar arhitektiem Andri Kronbergu un Raimondu Saulīti. Piemineklis atradīsies tieši tajā vietā, kur kādreiz karogs arī tika uzvilkts, Radio ielā, Rīgā. 

(..)

Sešus gadus Jūs jau esat Okupācijas muzeja direktore, bet turpināt iesaistīties un iestāties arī par dzīvnieku tiesībām, un esat arī biedrības "Dzīvnieku draugs" vadītāja. Un šā gada 23. februārī ir svinēta biedrības, patversmes 25 gadu jubileja un reizē izdota arī žurnālistes Ērikas Šmeļkovas grāmata "Slepenā aģente Fifī. Latviete, kura mainīja likteņus”. Tātad Fifi jeb Kristīne Čilvere dibināja šo biedrību. Par ko šī grāmata stāsta?

Solvita Vība: Mūsu idejas autore, mūsu biedrības un faktiski Latvijas dzīvnieku aizsardzības [kustības] iedibinātāja pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir Kristīne Čilvere. Viņas stāsts tapa zināms tikai 2014.gadā, kad Britu Nacionālais arhīvs atklāja failus par Otrā pasaules kara slepeno aģenti.

Desmit gadus vēlāk, kad jau patversme un biedrība darbojās.

Solvita Vība: Biedrība ir dibināta 1998. gadā. Tātad 2014. gadā mēs uzzinām, ka mūsu Kristīne, un mēs nesakām Kristīne Čilvere, jo viņa negribēja būt kundze, viņa gribēja būt vienkārši Kristīne - dzīvnieku draugs. Ka mūsu Kristīne patiesībā ir Otrā pasaules kara varone. Protams, uzreiz cits skatījums un daudz jautājumu. Arī varbūt liela izpratne par to, kāpēc viņa bija tāda - drosmīga, pragmatiska, tāda īsta cīnītāja. Mums bija ļoti viegli un joprojām ir viegli, jo mēs esam "Kristīnes armija, un viņa simboliski joprojām ir mūsu ģenerālis. Tad, kad mēs uzzinājām šo stāstu, protams, bija ar ko lepoties. Un žurnāliste, rakstniece Ērika Šmeļkova ir devusi savu redzējumu tieši uz to stāstu, kas notika Otrā pasaules kara laikā, ko Kristīne Čilvere darīja.

Īsa Kristīnes Čilveres biogrāfija. Viņa augusi Latvijā, bet studējusi Parīzē un kara laikā nonākusi koncentrācijas nometnē, no kuras 1941. gadā izbēga. Bet kad atgriezusies Lielbritānijā, Kristīne nokļuva Lielbritānijas Īpašo uzdevumu pārvaldes redzeslokā un 22 gadu vecumā kļuva par slepeno aģenti Fifi, Īpašo uzdevumu pārvaldes leģendu. 

Bet kā jūs nonācāt līdz dzīvnieku tiesību aizsardzībai, studējot vēsturi, studējot arī tiesību zinātnes? Un arī pēc tam līdz darbam patversmē?

Solvita Vība: Man kaut kā 2003. gadā mijās dzīves ceļš ar brīvprātīgajiem šajā biedrībā un patversmē. Manuprāt, dzīvnieki ir tie, kas var uzrunāt jebkuru. Kad mani lūdza iesaistīties, likās noderīga arī mana jurista izglītība, jo par dzīvnieku tiesībām ir jācīnās. Un tie nav tikai praktiskie dzīvnieku glābšanas jautājumi, bet tie tiešām ir nopietni juridiski strīdi par to, kuram taisnība - labestībai vai naudai, vai biznesam. Tāpēc es iesaistījos. Protams, es to neesmu nožēlojusi un man liekas, darbs šajā jomā vienmēr ir tāds, kas sniedz gandarījumu. Un tu saproti, ka katra diena, kuru tu esi bijis darbā, faktiski tu to pat neuzskati par darbu, ir kaut kas jauns, kaut kas ļoti, ļoti sirsnīgs un ļoti daudz cilvēku, kas ir ļoti labsirdīgi. Man liekas, tādas vietas nav daudz.

Vai bija varbūt kāds konkrēts gadījums, kas saistīts tieši ar dzīvniekiem, kas pamudināja tieši šajā jomā brīvprātīgo darbu sākt un realizēt?

Solvita Vība: 2000. gadu sākumā bija cita situācija Latvijā nekā tā ir tagad. Lai gan mēs arī tagad dzirdam daudz par cietsirdības gadījumiem, par to, cik daudz ir vajadzīga palīdzība dzīvniekiem, bet es varu novērtēt, kāda ir atšķirība šobrīd un cik daudz ir sasniegts. Tad bija ļoti daudz tādu praktisku vajadzību. Man radiniece darbojās jau patversmē, un patversmē tajā laikā bija tā, ka, ja ne katru dienu, tad katru otro trešo pie patversmes durvīm bija kaste vai kaut kas ... atstāti dzīvnieki - kaķēni, kucēni. Un tad mēs mainījāmies - kurš var paņemt uz laiku. Un tad, kad tu jau esi iekšā, tu vairs netiec, protams, ārā. Un tajā laikā arī bija vajadzīga vadītāja patversmei. Es piekritu. Faktiski tādu darbu uzvalkā un zeķubiksēs es nomainīju pret darbu T-kreklā un džinsās, tādu tiešām praktisku. Patiešām bija diezgan radikāls pagrieziens.

(..)

Es domāju, ka dzīvnieku aizstāvis rēķinās ar to, ka nekad simtprocentīgi sabiedrība nebūs līdzcietīga. Mums ir galvenais jāmēģina panākt to, ka sabiedrībā vairāk kļūst to cilvēku, kuri ir līdzcietīgi, labestīgi, nepamet savus dzīvniekus, un faktiski, kuri … Mēs nevaram nošķirt dzīvnieku aizsardzību un labestību no cilvēka uzvedības un morāles kopumā. Un mēs redzam arī šobrīd, ka tā ir liela problēma, ka, skatot mums ļoti daudz pieejamos sociālos tīklus, medijus, mēs redzam, cik ļoti daudz ir cilvēku, kuri ir ar agresiju arī pret cilvēkiem. Es domāju, tā kopējā problēma ir tas, un kas to uzdevumu dzīvnieku aizsargiem paplašina - kā panākt to, lai mūsu armija, labo cilvēku armija būtu lielāka. 

Runājot konkrēti par patversmē nonākušiem dzīvniekiem, protams, mēs redzam to pašu, ka ir cilvēki, kuri pilnīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem atstāj savu dzīvnieku. Bet es domāju, ka viņu attieksmē pret cilvēkiem arī ir lielas problēmas. Ļoti daudz ir diskusiju par to, kā senioru aiziešanas gadījumā paliek viņu dzīvnieki nevienam nevajadzīgi un mantinieki tos neņem. Bet es domāju, ka attiecības ģimenē nav bijušas arī savstarpēji labas cilvēku starpā. Tā kā problēma ir daudz lielāka un fokusēties tikai uz to, kāda būs dzīvnieku labturība, mēs nevaram. Mums ir tas uzdevums, diemžēl daudz lielāks.

Bet kopumā jūs teiktu, ka tā labo cilvēku armija, kā jūs teicāt, tā varētu būt mazliet palielinājusies? Vai visas šīs darbības ir mūsu sabiedrības spogulis? Un tā tas ir bijis vienmēr, un mums ir jārēķinās, ka vienmēr būs cilvēki, kuri tomēr ir nežēlīgi.

Solvita Vība: Es esmu optimiste un saku, ka labo cilvēku armija ir daudz lielāka. Mēs dzirdam šos kliedzošas cietsirdības gadījumus un labi, ka mēs tos dzirdam un par to runājam. Bet es domāju, ka mums ir ļoti daudz sasniegumu, kurus mēs varam novērtēt. Kaut vai piemērs par to, kā mēs savā laikā divtūkstoš kuros gados sākām kampaņu par to, ka dzīvnieks varētu būt klātesošs pilsētvidē vairākās vietās. Mums bija suņu pastaigas, un mēs aicinājām kafejnīcas, veikalus līmēt zīmītes ar ķepiņu, kur drīkst ienākt ar suni. Šobrīd tas vairs nav nekas tāds ļoti īpašs. Ļoti daudz kur to atļauj normas robežās. Kaut vai tāds piemērs, ka cilvēks norobežojas, ka cilvēkam ir šī attieksme, labestība nevis noteiktos laikos, stundās un dienās, bet tas, ka dzīvē mēs esam atvērti un labestīgi kopumā.