Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Drošības situācija šobrīd ir ļoti trausla, jo Eiropa sāk nogurt no kara Ukrainā – atzīst pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs, jurists Tālavs Jundzis. Par tēvu mācītāju, no kura neatteicās padomju gados, par Neatkarības deklarāciju un barikādēm, kā pieņēma darbā Edgaru Rinkēviču un kādu nākotni vēlas Daugavpils universitātei – saruna ar Tālavu Jundzi Laikmeta krustpunktā.

Iesākumā citāts no 1997.gada laikraksta "Diena", kur žurnāliste Ināra Egle ir veidojusi lielāku aprakstu par tā brīža aizsardzības ministru Tālavu Jundzi un publikācijas ievadā ir šādi vārdi: "Tālavam Jundzim bija lemts piedzimt padomju sistēmā un mācītāja ģimenē. Šī sakritība nesolīja vieglas dienas. Tomēr viņš sasniedza salīdzinoši augstus amatus, ko vieni skaidro ar milzīgo uzņēmību, bet citi – ar iešanu pret savu būtību. Tagad šķiet, ka Tālava Jundža politiskajai karjerai varētu traucēt tas ideālisms, kas viņam tika ieaudzināts ģimenē un ar kuru varēja piemēroties atmodas sākuma gadu politiskajai dzīvei, bet – ne vairs šodienas politiskajām spēlēm."

Kā padomju varas represēta mācītāja dēls padomju gados kļuva par prokuratūras darbinieku, bet pēc tam – par vienu no tiem, kas balsoja par Latvijas neatkarību un bija Neatkarības deklarācijas līdzautors. Ko nozīmēja kļūt par pirmo aizsardzības ministru pēc neatkarības atgūšanas, kad pa Latvijas zemi vēl bradāja okupantu armijas zābaki. Kāpēc Tālavs Jundzis reiz nolēma pieņemt darbā aizsardzības ministrijā augstā amatā toreiz ļoti jauno ierēdni Edgaru Rinkēviču un kāds ir viņa skats uz šobrīd tik nemierīgajiem pasaules notikumiem? 

Jūs bijāt pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs un varat novērtēt mūsu bruņoto spēku izaugsmi. Ja paraugāmies, sabiedrības aptaujas, kur ļaudīm vaicā, kam jūs uzticaties, tad uzticības saraksta augšgalā stabilās pozīcijās pēdējos gados regulāri ir bruņotie spēki. Cilvēki saka, ka tic mūsu armijai, bet uzticības raksta lejasgalā ir valdība, Saeima, politiskās partijas. Kā jūs skaidrotu, kādēļ mūsu armija ir iemantojusi tautas uzticību? 

Tālavs Jundzis: Liels pārsteigums tas nav ne Latvijas kontekstā, ne varbūt Eiropas kontekstā, jo armija, baznīca tādās valstīs kā mūsējā un Polija vienmēr ir populāras. Jo valdībām ir tāds liktenis, ka tās ir saraksta lejasgalā. Skandāli nedaudz ietekmē uz laiku, bet domāju šis ir objektīvs vērtējums un aizvadītajos 30 gados, kopš armija attīstījusies, ceļš bijis pareizs. Integrācija starptautiskajās militārajās, politiskajās struktūrās, esam ieguvuši arī popularitāti sabiedroto vidū – mūsu puiši ir centīgi. Tas dod rezultātu. Jācer, ka lielie budžeta līdzekļi, kas tiek piešķirti, būš ļoti caurspīdīgi un redzams, kā tiek izmantoti, vai aiziet mērķiem, kam domāti. Citādi reitings, protams, pamatoti, kritīsies, un tās ir lielas bēdas ne tik daudz pat armijai, kā sabiedrībai kā tādai.

Redzot trauksmainos notikumus, kas šobrīd risinās pasaulē, cik jūs droši jūtaties šobrīd Latvijā?

Tālavs Jundzis: Kā vairumam Eiropas un Latvijas iedzīvotāju, tas bija liels pārsteigums, kas notika Ukrainā ar negaidīto un normālam prātam neaptveramo Krievijas agresiju. Šobrīd, lai arī Latvija nav kara stāvoklī ar Krieviju, faktiski esam ierauti karā. Lai dievs dod, ka tas karš tiešā veidā neatnāk līdz mūsu mājām. Es teiktu, drošības sajūta pašreiz ir trausla un mūs visus uztrauc, kā beigsies šis militārais konflikts vai karš Ukrainā.

Rietumu šaubas un sabiedroto šaubas par to, ka varbūt tomēr vajadzētu sarunas, varbūt vajadzētu ar Krieviju runāt, cik tad ilgi karot – tas viss bažas par mūsu drošību tikai palielina, jo Ukrainas uzvara ir arī mūsu uzvara un mūsu drošība. Ukrainas zaudējums ir mūsu nedrošība un faktiski kara agrāka vai vēlāka pārcelšana arī uz Baltijas valstīm. Ja Krievija uzvarēs Ukrainā, kas, lai dievs dod, nekad nepiepildītos, nākamā būs Baltija. Vai tas būs gada vai desmit gadu laikā, tas varbūt ir tikai jautājums.

Kādu redzat kara iznākumu, jo daudz saka, ka jau sāk nogurt no kara?

Tālavs Jundzis: Tas ir lielākais risks, ka Eiropa, mūsu sabiedrotie sāk nogurt. Man gribētos ticēt, ka apgaismība, ka kara iznākums Ukrainā ir arī visas Eiropas, ja ne visas Rietumu pasaules drošība, domāju, ka tā apziņa atnāks. Protams, ir daži izņēmumi – Ungārija droši vien, arī Slovākija – bet tās ir detaļas. Kopumā, domāju, Eiropa apjēgs, ka Ukrainas uzvara ir svarīga viņiem pašiem. Bet

Problēma ir tā, ka reāli Eiropa negatavojās karam, redzam, ka Eiropa militāri nav gatava karam. Par to jau 90. gados runāja un rakstīja. Mums nav ieroču, munīcijas, ražošanas jaudas. Tas ir tagad redzams. Atšķirībā no Krievijas, kura pēdējos 10 gadus gatavojās šim karam. Tagad Eiropai ar lielu jaudu ir jāmēģina atgūt šo, varētu teikt, nokavēto laiku aizvadītajās desmitgadēs.

Jūs esat Daugavpils universitātē padomes loceklis. Daugavpilī un Rēzeknē pašvaldībā amatos ir cilvēki, kuru izteikumus var dēvēt par prokrieviskiem. Kā Latvijas sabiedrība ir sadalījusies Ukrainas kara jautājumā un kā vērtējat prezidenta iniciatīvu par pielaidi pašvaldību vadītājiem valsts noslēpumam?

Tālavs Jundzis: Latgalē ir šādi cilvēki, bet šādi cilvēki ir arī Rīgā, varbūt pat ne mazākā skaitā, tādi ir arī citos Latvijas reģionos. Ir jārēķinās, ka tādi ir, nezinu, vai kāds viņus var pārliecināt. Līdz ar to arī šī prezidenta iniciatīva ir atbalstāma, lai arī neesmu iedziļinājies detaļās. Ņemot vērā šo ārkārtējo situāciju, kas sakarā ar karu Ukrainā veidojas Eiropā un Baltijā, domāju, ka mums jāsper papildu soļi mūsu drošības stiprināšanai un garantēšanai.

Par Daugavpils universitāti un Latgali runājot, savu misiju tur, lai arī pats esmu vidzemnieks, bet mans vārds nāk no latgaļu valsts Tālavas, lielākā mērā redzu, kā panākt, lai Daugavpils saglabā savu universitāti kā neatkarīgu struktūru, lai viņa kļūtu par visas Latgales kultūras centru, lai kļūtu par drošības veicinātāju, latviskuma attīstītāju Latgalē tajā daļā, kas vēl pilnībā nerunā arī latviski, īpaši Daugavpilī. 

Vai tiesa, ka jums bija sava loma Edgara Rinkēviča ierēdņa karjeras pirmajos soļos – kad jūs bijāt aizsardzības ministrs, virzījāt viņu par valsts sekretāru.

Tālavs Jundzis: Tas bija tāds laiks. 1997.gadā man otrreiz stājoties aizsardzības ministra amatā, valsts sekretāra vieta bija vakanta, un Edgars Rinkēvičs bija palīgs vai padomnieks. Es viņu "saņēmu mantojumā" no iepriekšējā ministra, un mēs ar viņu strādājām. Viņam bija tik kādi 25 gadi, bet jau redzēju, ka viņš ir saprātīgi domājošs, reālistisks un lielām darbaspējām, ar lielām spējām ātri uztvert sarežģītas lietas, tajā skaitā militārā jomā. Tas mani fascinēja. Nezinu, vai daudzus varu nosaukt tādus cilvēkus, kurus būtu sastapis.

Tad bija jautājums, ko iecelt par valsts sekretāru. Protams, pirms iecelšanas izcēlās mīnusi – tikko ar Radio [darba] pieredzi, bez pieredzes militārā jomā, bez dienesta militāros spēkos padomju armijā vai kādā citā militārā struktūrā. Tāpēc

uz viņu vispār neskatījās kā uz potenciālo valsts sekretāru, tur bija bijušie pulkveži, kas aizgājuši no dienesta, tika saukti jau konkrēti uzvārdi, tam jābūt, to jāieceļ. Nebija neviena ministrijā, kas mani atbalstītu, bet visi brīdināja - viņš taču ir tik jauns. Mana pārliecība bija, ka ir jāriskē, ka ir pamats tam.

Par šo lēmumu, kur man vienam nācās izšķirties un dzirdēt daudz pārmetumus sākumā, pēc dažiem mēnešiem viss norima, redzēja, ka viņš spēj to darbu veikt. Es teiktu, ka tas bija  viens no maniem sakarīgākajiem lēmumiem. Arī sastrādāšanās bija ideāla. Arī tagad tas,  ko dara Rinkēvičs Valsts prezidenta amatā, es bieži nodomāju, es tieši tāpat būtu darījis. Varbūt mēs viens otru esam ietekmējuši jau tajos laikos. Es domāju, esam ieguvuši vienu izcilu Valsts prezidentu.