Uga Dumpis: Krīzes nav paredzamas. Nav teikts, ka nākamā krīze būs infekcijas slimība.

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Kļuvu par ārstu, jo laikam būtu grūti pārspēt slavenos vecākus – literatūrzinātnieku un tēlnieci, tā smaidot atzīst profesors, infektologs Uga Dumpis, kuru visi iepazina pandēmijas laikā. Ko studējis Oksfordā un pētījis Āfrikā, kādas slimības pasauli apdraud ASV lēmumu dēļ un kā būtu jābūvē slimnīcas? Saruna ar Ugu Dumpi Laikmeta krustpunktā.

Bija dienas un mēneši, kad mēs viņu redzējām biežāk nekā savus draugus, darba biedrus un pat tuviniekus. Gaidījām viņa vērtējumu un ieteikumus, baidījāmies no jaunākajām ziņām, bet reizē arī cerējām, ka tās būs labākas nekā iepriekšējās. Viņa ziņojumi ir bijuši tieši, neizpušķoti un zinātnē pamatoti. Patiešām mūsu laikmeta nozīmīgi krustpunkti šajā reizē ar Ugu Dumpi, profesoru, infektologu Stradiņa slimnīcas Infekciju slimību un hospitālās epidemioloģijas konsultatīvā dienesta vadītāju. Tomēr ir daudz citu, ne mazāk svarīgu un cilvēcei bīstamu infekcijas slimību, kurām ik dienu seko profesors, audzis tēlnieces un indologa ģimenē, studējis tropisko medicīnu, strādājis arī Āfrikā, atkal un atkal brīdinājis par pārmērīgu antibiotiku lietošanu un antibiotiku rezistenci.

Rit jauns gads un notikumi pasaulē tiešām notiek ļoti strauji. Kam šobrīd ir pievērsta jūsu uzmanība, gan kā cilvēkam, pilsonim, gan arī kā profesionālim.

Uga Dumpis: Diemžēl mana uzmanība ir pievērsta politiskiem notikumiem. Droši vien lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, kas interesējas par to, kas notiek pasaulē, mums jāinteresējas diemžēl arī par politiku. Arī mana nozare ir lielā mērā atkarīga no politikas, piemēram, tas, kas notiek ASV tagad attiecībā uz vakcīnām vai pētniecību. Tas viss ir ļoti nopietni. Līdz ar to es esmu, varētu teikt, spiests ļoti rūpīgi sekot notikumiem pasaulē.

(..)

Šķiet neticami, ka februārī jau būs pagājuši seši gadi kopš Covid pandēmijas sākuma. Es joprojām atceros to laiku, kad pandēmijas sākumā trauksmaini mēs ik dienu lūdzām jūsu padomus. Sākumā tikāmies televīzijā, pēc tam tikai attālināti. Zinu, ka Covid pandēmijas jautājumi nav pirmā izvēle jums sarunai, tomēr, manuprāt, ir daži jautājumi, uz kuriem, iespējams, tikai jūs varat sniegt atbildi. Vai jums ir skaidrs, kas izraisīja Covid pandēmiju?

Uga Dumpis:  Protams, vīruss. Bet jautājums ir laikam - vai no laboratorijas? Manā izpratnē tas ir pilnīgi vienalga, vai vīruss nācis no laboratorijas vai no sikspārņiem kaut kur mežā vai tirgū, jo tie pasākumi, kas bija jāveic, bija vienādi.

Ja no laboratorijas, tad tas ir jautājums par biodrošību?

Uga Dumpis: Es nedomāju, pirmkārt, ka tas ir no laboratorijas. Protams, ka teorētiski var ģenerēt un izveidot jaunus vīrusus. Pie mūsdienu tehnoloģijām un mākslīgā intelekta tas varētu palikt vēl bīstamāk. Ja tas patogēns jeb vīruss ir ieradies, mums ir vienalga, vai viņš ir radīts laboratorijā vai dabā. Mums ar to ir jātiek galā tāpat.

(..)

Ko jums pašam kā profesionālim, kā zinātniekam nozīmē, varbūt atskatoties, vai arī tajā mirklī varbūt paspējāt izvērtēt, ko nozīmē piedzīvot pandēmiju, par kuru arī jūs noteikti studējāt. Tas bija kaut kur tālu, vēsturiski seni notikumi, mazākas pandēmijas, kas mūs nav skārušas. Tagad bija teju vispasaules pandēmija.

Uga Dumpis: Pirmkārt, visi ir gaidījuši gripu. Tagad uzradās savādāks vīruss ar savādākām klīniskām izpausmēm. Tas, protams, ir tāds unikāls piedzīvojums. Es ceru, ka vairāk šādu piedzīvojumu nebūs. Lai gan to izslēgt nevar. Man tas nozīmēja diezgan murgainu laiku, jo jāsaprot, ka šādās situācijās, jebkuras krīzes situācijās nekad nav skaidrs, kas ir jādara. Nav skaidra arī zinātne. [..]  Tajā laikā bija ārkārtīgi grūti noorientēties informācijā, jo lieli nopietni zinātnes izdevumi publicēja, kā mēs tagad zinām, blēņas. Tātad nepareiza informācija. Bija visu laiku jāzvana. Es zvanīju draugiem gan Karolinskas institūtā, gan Oksfordā un pārspriedām un runājām. Bija ļoti grūti saprast, jo tā pat nebija gripa, kad tu vismaz zini, kā gripa izplatās. Mēs par gripu zinām daudz, daudz vairāk kā par šiem koronavīrusiem. Tāpēc tā neziņa, neskaidrība un arī visas organizatoriskās problēmas, kas bija. Tas bija tāds liels notikums tādā ziņā, ka principā jebkura krīze sabiedrības pārsteidz nesagatavotus. Un tas arī bija piemērs. 

Beigu beigās ne jau tā medicīniskā sadarbība bija tā trakākā. Trakākā bija darbība ar iedzīvotājiem vai krīzes vadība, jo tā medicīniskā daļa varbūt bija mazāk sarežģīta. Kā rīkoties ar sabiedrību, kā informēt sabiedrību, kā koordinēt sabiedrību, tas, man liekas, bija lielākais izaicinājums, ko visi ir sapratuši pēc šīs pandēmijas.