Valdis Valters: Vajadzētu izveidot programmu, lai bērni mūsu valstī vairāk sportotu

Mūsu valstī nav pateikts, ka prioritāte ir bērni visās jomās, tāpēc arī ir tik bēdīga situācija ar jauniešu fizisko formu un veselību, tā uzskata basketbola leģenda Valdis Valters. Cik biezu ādu uzaudzēja, spēlējot padomju izlasē, un kāpēc var pretendēt uz Lietuvas pasi, kā piedalījās "Latvijas ceļa" dibināšanā un arī par nokļūšanu Basketbola slavas zālē un dzīvi sociālajos tīklos saruna ar Valdi Valteru Laikmeta krustpunktā.

Kad Valdi Valteru 2017. gadā uzņēma Starptautiskās Basketbola federācijas Slavas zālē, savu pateicības runu Šveices pilsētā Ženēvā viņš sāka ar pateicību vecaimātei Almai Miezītei, kura viņu bērnībā uzaudzināja.

Viņa uzaudzināja pasaules un divkārtējo Eiropas čempionu, PSRS izlases sastāvā vienīgo latvieti pasaules čempionu basketbolā. Savu vecomāti viņš bērnībā saucis par opīti, jo omīti nav varējis izrunāt un kādā no kinohronikām ir saglabājies Almas atmiņu stāsts. “Valdis man bija labs puika, lai tādi visi būtu, mēs vārda pārmainījām, man viņu nebija jābar ne par ko.” 

Vieni sauc par Latvijas basketbola leģendu, citi par basketbola ģenerāli. Vēl ir daudz stāstu par Valda Valtera aso mēli un nevaldāmo raksturu. Bija jāmāk uzvesties, bija jāmāk dzert un bija jāmāk spēlēt - tik precīzi kā savus metienus grozā savu laiku pagājušā gadsimta 80. gados basketbolā ir raksturojis Valdis Valters. 

Raksturojot situāciju jaunatnes sportā šodien, Valdis Valters vērtē, ka jāiegulda bērnu un jauniešu sportā, jāiegulda līdzekļi, lai bērni vairāk sportotu.

Valdis Valters: Par šodienas situāciju, es teikšu tā. Mums ir 40000 bērnu, kuri trenējās vienreiz pēc skolas. 160000 ir skolā, tikai 20% bērnu trenējas. Es uzskatu, ka vispār tā sistēma tika sajaukta kaut kad 2010., 11., 12. gadā, kad sporta pārvaldi likvidēja un visas funkcijas atdeva Olimpiskajai komitejai un Sporta federāciju padomei. Tā bija kļūda. Tagad viss ir atpakaļ. Tā stratēģija ļoti vienkārša - tie lielie kungi, kas tur ievēl, viņi no tā sporta dzīvo. Kā es esmu vienmēr uzskatījis, ar sportu nopelnīt neko nevar, tur jābūt tikai fanātismam, tev ir no rīta līdz vakaram jādomā, kā lai to sporta līmeni pacelt augstāk. 

Šobrīd es uzskatu, vispār jau visās jomās nav ideju, nav ideju, kā mēs varētu pacelt šo problēmu. Čakša arī atnāca, ministre, kura pateica, ka mums prioritāte ir bērnu un jauniešu sports, bet neviens nav uzlicis uz papīra, kādam viņam būtu jāizskatās. Jo mums 105 federācijas, kur prasa naudu. Bet federācijas ko dara - organizē sacensības. Principā organizē darbu jau pašvaldības, un mums vajadzētu izveidot tādu programmu, ka mēs vairāk varētu aptvert tos bērnus pašvaldībās, skolās, visur, lai viņi vairāk sportotu. 

Un vēl viena lieta, ja tu man to tēmu esi uzdevis. Principā Latvijā nav līdz šim brīdim neviens pētījums izdarīts, kādā stāvoklī mūsu bērni ir fiziski. Vispār nav. Es saprotu, ka tas nav vajadzīgs, jo, tiklīdz tie dati iznāks ārā, ka tur 50% tādu, 40% - tādu. Kas ir galvenais - armijai nederīgi cilvēki. Armija, man liekas, bija pateikusi kaut ko tādu…  

Tā kā man tā ideja tāda, ka principā līdzekļus lielākoties visus vajag novirzīt bērnu un jauniešu sportam. Jo tālāk, kas notiek, viņš ir veselīgs, viņš ir domājošs, viņam ir labāka izglītība, labāk mācās un tā tālāk, un tā tālāk. Veseli plusi.

Hosams Abu Meri, jaunais veselības ministrs, arī to secina, ka tas veselības budžets jau pēc tam aiziet tieši tiem bērniem, kas neko nedara, pēc tam aiziet viņu ārstēšanā. Un to mēs nesaprotam. Mums nav stratēģijas valstī, nav cilvēku, kā Igaunijai bija savā laikā, viņi kaut kad kaut kādu stratēģiju uzlika un viņa strādā. Šobrīd mēs redzam, kur mēs esam un kur viņi. Mums nav pateikts, ka prioritāte bērni, jaunieši visās jomās. Nav tā, un tā ir tā bēda, kāpēc ir varbūt šobrīd tāda situācija.

Parasti ar sportistiem saruna sākas par sportu, par sporta statistiku, bet šoreiz sākam ar sociālo mediju statistiku. Nezinu, vai esi iemetis grozā, spēlējot profesionālo basketbolu, 50000 metienus. Diez vai, tas laikam nav iespējams. Bet tu jau esi ierakstījis 50000 tvītus jeb ierakstus. Tas ir gana daudz, ja saskaita tās stundas, cik tu esi rakstījis. Tas ir tikai tviterī jeb tagad sauc X.

Valdis Valters aktīvi seko visam, kas notiek pasaulē, lietas, kam piekrīti, atbalsti, ļoti daudz ko arī vērtē kritiski. Kādēļ tu tik daudz laika pavadi internetā un kādēļ tev ir svarīgi arī dalīties ar saviem vērojumiem?

Valdis Valters: Tas tāds labs jautājums. Man liekas, tu esi pirmais cilvēks, kas jautā,, kāpēc es to daru. Es uzskatu, ka mums Latvijā pietrūkst tādu, kā var pateikt, viedokļu līderu, kuri izsaka savu viedokli. Es arī ļoti daudziem sekoju un man viņi arī ir paraugs tam, ko viņi saka, un es arī daudz ko ņemu. Ir daudzas lietas, ko tu pilnīgi neko nesaproti, un tad, kad tu sāc klausīties un ieklausīties citos, tev ir viedoklis uzreiz un tu saproti, kas pasaulē vai kaut kādās situācijās notiek.

Sportā man vienmēr prasa, kāpēc tu neizsakies. Tur kaut kas notiek - kāpēc tu klusē?  Nav tas jautājums, kāpēc tu raksti, bet tagad ir tā pierasts, ka man gandrīz par katru lietu ir kaut kas jāizsaka. Par sportu baigi viegli, tur man ir viedoklis un tur man ir pieredze, tur man ir gan spēlētāja pieredze, gan jauniešu pieredze, gan trenera pieredze, gan organizatora.

Bet man arī patīk šobrīd, nu… 

Es varu iedomāties Latvija 40. gadā [1940.] un kaut kur varbūt kādā 38. [1938.] tagad atrodamies Latvija, kad kaut kas tāds var notikt, var nenotikt ar Latviju. Un ļoti svarīgi tomēr ir izteikt savu viedokli un sekot procesiem līdzi, lai  neatkārtotos tas 40. gads. Tomēr mana vecāmamma stāstīja, kā tas notika un ko. Godīgi sakot, tad mēs tam uzmanību nepievērsām, bet kad atkal atguvām neatkarību, tad ... nu pazaudēt vairāk negribas viņu. 

Ja tu būtu neinteresants, tev nesekotu. Ir tādi, kam ir 200 sekotāju, viņš arī 50000 raksta, bet viņam neseko. 

Vēl, kas ir. Man ļoti nepatīk dezinformācija, jo ļoti daudzi raksta, sevi reklamē kaut kā, bet es tieši iestājos par to, lai informētu otru pusi. Nu ka, ka tas nav pareizi, ka jādara ir tā. Cik tas strādā, nezinu?

Bet tev dažreiz arī nenolaižas rokas, kā teikt, atklājot šo dezinformāciju? Pēdējais vilnis, kas bija pirms dažām dienām, ka no Sahāras tās smiltis un vesela rinda ļaužu…

Valdis Valters: To es nekomentēju. Beidz, 5G un Covid, vesela grupa cilvēku, es viņus saucu par trampistiem, kuri Covid noliedza un potēšanu, tagad viņi nez kāpēc mirst pirmie… Cilvēki neizpēta to problēmu dziļāk, bet noklausās kaut kādu virsrakstu un tad arī "mauc" par to. Šinī ziņā tev ir jāinformē, vismaz jāizsaka savs viedoklis. Varbūt, ka 10, 20, 50 cilvēki varbūt padomās un izvērtēs.

(..) Lai būtu tik aktīvs internetā un sociālajos tīklos, kā tu, tur arī vajag sava veida imunitāti pret komentāriem. Kā tu sadzīvo, jo katrs, kam nav slinkums, var var kaut ko "iepļekāt" un nozākāt. Tevi dažkārt arī varbūt tas aizskar?

Valdis Valters: Man patīk. Nē, ir tas sākums, ir cilvēki, kuri uzraksta labas lietas, tad interesanti ir padiskutēt. Bet ir lietas, kas vienkārši, es viņiem nepatīku. Tas ir normāli - vienam māte, vienam meita. Tu nevari visiem izpatikt. 

Es vienmēr esmu uzstājis, lai internetā būtu cilvēks vismaz ar vārdu un uzvārdu, kas, teiksim, nepilda kaut kādu uzdevumu, vai ir kaut kāds bērnībā apvainotais, vai kā. Tu zini, ar ko tu runā un par ko tu runā. Un šitie te ar anonīmiem, kuri plēš virsū…

Kā tu sadzīvo ar šiem naida komentāriem?

Valdis Valters: Es nezinu, es pieradis esmu. Es teikšu tā, kad PSRS izlasē biju, visu to sportisko gaitu, ko vispār esmu izgājis, diezgan bieza āda ir uzaudzināta. Tur sākās tā kritika un tā bija katru dienu, katrā treniņā. Katrā minūtē tu varēji dabūt pa ļipu par neko un ar to bija jāsadzīvo.

Kāds tev ir skaidrojums, kāpēc tik daudz naida un šī žults ir interneta komentāros, kādēļ ļaudīm šādā veidā jāizpaužas?

Valdis Valters: Tas ir psiholoģijas jautājums. Es izlasīju arī pētījumu, kāpēc cilvēki tos naida komentārus izsaka. Principā viņi cīnās ar savām negatīvām īpašībām, piemēram, viņi redz, ka tas viņā ir un cenšas tā tikt no savām naidīgām, sliktajām īpašībām [vaļā]. Tāpēc raksta, lai sev vieglāk paliktu. Viņš tāds ir, bet viņš izdzird, ka tāds un tad viņam vajag viņu kārtīgi naidīgi apsaukāt un attiecīgi tad viņš kaut kādu vieglumu dabū. Tā es to redzu. Tas ir psiholoģijas jautājums.

Bet kas ir sociālie tīkli – vairāk ziņas un televīzija nestrādā. Tas viss iet ar baigo nobīdi, a tur pēc vienas minūtes, tur kaut kas notiek un tu zini, kas pasaulē notiek, tu zini, kā reaģēt, ko darīt, un tā tālāk. Tu vari izteikt viedokli.