Es pats vienmēr par sevi smaidu, tāpēc drusku varu pasmaidīt arī par citiem – saka komiķis un pasākumu vadītājs Valters Krauze. Par parodijām un kāpēc pats neies politikā, par kāzām, pasākumiem zoomā un to, kas ir ķopsis – saruna ar Valteru Krauzi Laikmeta krustpunktā.

Gada pēdējā dienā tiekamies ar cilvēku, kurš uz šo pasaulē trako gadu, uz notikumiem mums apkārt var paraudzīties gan nopietni, gan ar humoru. Tas ir cilvēks, kurš dažādos humora šovos ir parodējis arī vairākus raidījuma Laikmeta krustpunktā viesus, bijušos un esošos politiķus. Pasākumu vadītājs, radio un televīzijas raidījumu vadītājs, pēc dabas ļoti nopietns cilvēks, bet apkārtējie no viņa vienmēr gaida kādu joku, – Valters Krauze.

Šī saruna nav radu būšana, lai arī raidījuma viesim un tā vadītājam ir viens uzvārds un abi ir pusbrāļi. Turklāt dzīvē abiem nemaz tik bieži nesanāk tikties klātienē, šogad tāda reize vēl nav bijusi, kur nu vēl saruna abiem stundas garumā. 

Vērtējot šo gadu, Valters Krauze atzīst, ka tas bijis labs. "Man bija daudz darba vasarā. Nu jau trešo gadu, audzējot tomātus siltumnīcā, apmēram esmu sapratis, ko labāk jā, ko nē, tieši cik dienas var nelaistīt un iet vēl cerīgi siltumnīcā skatīties," atklāj Valters Krauze.

Jau piekto gadu viņš dzīvo Siguldā.

Valters Krauze: "Man ļoti patīk tas mazais zemes pleķis. Divi pandēmijas gadi, kad nevarēja tikties, tomēr savs pagalms ziemā vai vasarā, piecas hortenzijas vai no rīta apiet ar polietilēna maisu, lai "suņa priekus" savāktu."

Vēlējums ar skatu uz nākamo gadu.

Valters Krauze: "Negribas atkārtoties un teikt to, ko daudzi pirms manis ir teikuši, bet ja citus gadus akcenti vairāk bija uz veselību, smaidu un kādu mazu iekrājumu, tad

nākamajā gadā miers ir tas pirmais vārds, ko es saku, un tad jau katrs pats var piemeklēt sev klāt, ko vien vēlas. Bet par to smaidu arī nekad nevajag aizmirst! 

Nav tā, ka es pats eju pa ielu un visu laiku smaidu..., bet daudzas lietas, runājot ar otru cilvēku, ir vieglāk izdarīt. Pat maizes kukuli veikalā nopirkt. Tā kā – smaidām, mīļie!"

Valters Krauze neslēpj, ka beidzamo gadu lielie notikumi raito soli, pārdomas, notikumu sijāšanu darīja citādāku.

"Es nevarēju izlikties, ka nekā nav un man vienīgajam iet forši," bilst Valters Krauze. "(..) Kaut agrāk biju iedomājies, ka 50 gadu jubileju svinēšu kā balli, kā to darījuši mani vecāki un draugi. Bet nevarēja nekā un arī nākamo nekādi nevarēja Covid dēļ. Kāds teica – varbūt kaut ko nelegāli, tad domāju – kāpēc, var arī 55."

Atskatoties uz Covid laiku, Valters Krauze ir gandarīts, ka saņēmis kompensācijas, jo vienmēr bijušas oficiālas darba vietas.

Valters Krauze: "Man bija bail fiziski nomirt, jo neviens nesaprata, kas ir Covid. Pirmajā vilnī ar Siguldas draugiem aizbraucām uz dažām dienām uz Latgali, kur bezmaz skafandros braucām uz veikalu pēc produktiem. Rokas no spirtiem un līdzekļiem bija pilnīgi jēlas. Tā es to laiku pavadīju. Tad parādījās vakcīnas, man ir visas trīs. Bet nu, kad man pēdējo reizi bija kovids – novembrī. Tagad arī oficiālās analīzes kārtībā un neesmu bīstams citiem."

Covid laikā vadījis arī pasākums zoom un neslēpj, ka tas bijis grūti. 

Valters Krauze: "Mainās viss, mainas korporatīvo pasākumu svinēšanas ritms, cilvēki vispār svin tagad nedaudz citādi. Vēl pirms 10 gadiem cilvēki novērtēja, ka viņiem uzņēmums dāvina tādu balli ar ēdieniem, bāru un māksliniekiem, bet šobrīd, telefonu laikmetā, puse no tiem cilvēkiem nav klāt tajā pasākumā. Tomēr esot uz vietas, reizēm nedaudz palūdzoties, to rezultātu var panākt. Uzņēmuma vadība, piemēram, iecerējusi tādu akciju vai spēli, ko viens nevaru izspēlēt. Reizēm cilvēki, dodoties uz pasākumu, domā, reku, Krauze, tad jau dziedās, dejos un visu pārējo, bet es esmu tas, lai jūs to darītu.

Par tiem zoom – glāze telefons un cilvēks – tās ir trīs nešķiramas lietas. Jā, daļai cilvēku ir interesantāk tajā telefonā nekā būt klāt. Un tad to visu pārcelt… Es sēžu mājās pie datora, tēloju, ka man ir jautri, tur pretī tie cilvēki, viņš var būt gultā, viņš var būt virtuvē, var būt bērni riņķī. Līdzdalību nav iespējams panākt. Bet arī tā strādāju, arī tādā veidā savus komunālos maksāju."

Šobrīd Valtera Krauzes rīts sākas ar datora atvēršanu, nav bijusi diena, kad neieskatītos, kas pasaulē notiek.

Valters Krauze: Kad sākās karš Ukrainā, es skatījos "Doždj", vēl visu to pirmo laiku. Jā, es ļoti baidījos. Tās tādas tīri cilvēcīgas bailes, jo es ļoti labi apzinos, kur mēs esam.

Pēc visa šī ārprāta, kas notiek Ukrainā šo ilgo laiku, atziņa ir tikai viena – nenormāls cilvēks nenormālu cilvēku grupā, un visa pasaule zina, ka tas ir slikti, un visa pasaule neko nevar izdarīt. Tas tā ļoti skarbi.

Protams, ir cerība, ka tas beigsies kaut kādā mierizlīgumā un nāks pie prāta, diemžēl ne man, ne tev neviens nejautās, kā pabeigt visu šo situāciju."

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāk no nozares, kurā darbojas Valters Krauze. Sākotnēji viņu izsmēja, kā komiķis vadīs valsti, bet ko redzam tagad – grūti iedomāties, kāds būtu ukraiņu cīņas spars, ja viņu priekšā nebūtu tieši Zelenskis. "Pie kam, labs komiķis," novērtē Valters Krauze. 

Kādas komiķa īpašības palīdz valsts prezidenta darbā?

Valters Krauze: "Manuprāt, viņš ļoti labi saprot cilvēkus, ilgus gadus dažādās etīdēs un projektos, kas ir ne tikai kino, bet reālās auditorijas priekšā – ar ko auditoriju var uzrunāt, kā auditorija uz kaut ko reaģē. Tas, kas, manuprāt, mūsu prezidentiem pietrūkst pēc Vairas [Vīķe-Freberga] – skaidra galva un ļoti mīļa valoda, saprotama.

Nu nav jāsaka desmit teikumi, lai pateiktu, ka, mīļā tauta, jūs esat forši. Vairai Vīķei-Frebergai tas izdevās vienkārši lieliski, un visi ticēja. Un es pieņemu, ka kaut kas no visa šī ir Zelenskī šobrīd.

Arī pašos pirmsākumos tajā pašā "Doždj" lika likmes, vai viņš aizlaidīsies, viņam piedāvāja daudz kur braukt prom no Ukrainas, viņš to neizdarīja un nav izdarījis līdz šim brīdim. Tas viņa akcijas ļoti ceļ.

Bet ja tu velc tādās līdzības, ka, re kur, komiķis un prezidents, nē, man nekad nav bijušas tādas ambīcijas un nebūs.

Es pat pašvaldības deputātos tā īsti negribu soļot iekšā, kur nu vēl Saeimas. Ir piedāvāts, tas gan. Bet kādus tik brīnumus mēs tur neesam redzējuši, arī no cienījamiem cilvēkiem – sportistiem, aktieriem, mūziķiem. Es pēc dabas esmu ļoti emocionāls, tas ir viens aspekts. Man nav zināšanu jurisprudencē, kaut gan man mamma ir advokāte, bet tas nepārmantojas diemžēl.

Vai kaut kādās biznesa izpratnes… nu tas nav mans. Es nevaru apgalvot, ka būtu tik veiksmīgs kompromisa meklētājs. Un būt vienam no, kad tev jebkurā brīdī frakcijas vadītājs vai kāds pelēkais kardināls var pateikt – nu, ko tu tur vispār rausties, kāds tavs viedoklis, nekas tāds neinteresē, re kā vajag. Man liekas es tos četrus gadus varu interesantāk nodzīvot. Tas ka pensija lielāka... Esi paskatījies "latvija.lv", kāda tev pensija draud? Es paskatījos, man pašam bija interesanti. Nu, nepietiek komunālajiem… es runāju par 30 gadu darba stāžu."

Valters un Arnis vienojas, ka tāpēc abiem ir siltumnīcas. Lai arī Valters atzīst, ka šovasar nav uztaisījis "ķopsi" – lečo no tomātiem, kabačiem, jo nebija vaļas, Arnis sola padalīties ar krājumiem, jo viņam ir pilns pagrabs.