Varis Brasla: Sāpīgi, ka uz ekrāna tik daudz nonāk garīgais brāķis

Nav labais tonis par kolēģiem runāt, bet skumji, ka tagad visu, ko uzfilmē, sauc par filmu. Manuprāt, uz ekrāna tagad ir daudz garīgā brāķa, vērtē režisors Varis Brasla. Par Imanta Kalniņa apbrīnojamo komponista intuīciju, par nepiepildītu ideju uzņemt filmu par mežabrāļiem, par to, kā tika pie sava uzvārda un kur glabā unikālu ierakstu ar sava tēva radio diktora balsi, saruna ar Vari Braslu Laikmeta krustpunktā.

“Bērns ir vislabākais katalizators par to, vai kino filma ir izdevusies vai ne, pateicoties patiesumam, ar kuru bērns raugās pasaulē.” Tā reiz ir teicis kino un teātra režisors Varis Brasla. 

Viņa filmās īpašu patiesumu rada tieši mazo varoņu iesaiste un viņš ir radījis arī mūsu izcilākās bērnu filmas – "Emīla nedarbi", "Ziemassvētku jampadracis", "Ūdensbumba resnajam runcim", "Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru". 

Un Vara Braslas režisora acs ir fiksējusi manu emocionālāko latviešu kino filmu – "Ezera sonāti". To esmu noskatījies neskaitāmas reizes un no maziem gadiem tā man palīdzēja iepazīt Regīnas Ezeras izcilo prozu, Imanta Kalniņa īpašo mūziku, mūsu aktierus un jo īpaši Astrīdu Kairišu. "Ezera sonāte" ir mans latviešu kino etalons. Es jau sen vēlējos klātienē reiz satikt cilvēku, kurš ar savu kino valodu ir veidojis manu labāko priekštatu par latviešu kino, kurš mani bērnībā ir smīdinājis ar Emīla jokiem un kurš vienmēr ir licies ļoti līdzīgs Raimondam Paulam – ar iespaidu par savu stingro raksturu, ar vizuālo līdzību un pat balss tembru tādu pašu, kā Maestro.

Arī Maestro teicis, ka viņam norāda uz līdzību ar Vari Braslu. Vai jums kāds ir to teicis?  

Varis Brasla: Jā, tikai es labāk klavieres spēlēju… Epizode iz dzīves. Cēsīs bija pilsētas svētki, tur uz estrādes Raimonds pie klavierēm, Paukštello uz skatuves. Vienā manā filmā lomu spēlē aktrise no Maskavas Gaļina, viņa bija nejauši nokļuvusi Cēsīs. Ir pauzīte, gājusi klāt pie Paula un saka: "Zdrastvui Varis! (Sveiks, Vari!). Pauls bijis mazliet apjucis. Kaut kas tur tās mazliet mistisks. 

Tuvojas svētku laiks, kad ierasti televīzijā rāda Vara Braslas filmas. Dažas ir jau restaurētas, bet tajās nemanīgs paliek patiesums. Vai arī pats skatāties savas filmas televīzijā?

Varis Brasla: Paretam noteikti pārskatu. Speciāli nē, bet ir vairākas filmas, kuras ļoti bieži [rāda], sevišķi "Jampadracis" un "Emīls". Tā, ka jau patiešām 4-5 reizes pa dažādiem kanāliem. Galvenais, ka savulaik, kad bija celofāna bantes, tās ļoti nodrillēja, kvalitāte ļoti sliktāka paliek, vecajām filmām traki krāsas pagaisušas. Vajadzētu ļoti atjaunot tās filmas, jo tā ir vislabākā vēsture.

Dokumentālisti ir teikuši, ka laikmets vislabāk parādās labās aktierfilmās. Tieši laikmeta faktūra, ritms, atmosfēra spēcīgāk tieši aktierfilmās. Runa ir par labām filmām.

Kā jums šodien klājas, par ko prieks, par ko raizes?

Varis Brasla: Par raizēm nerunāsim, jo 84 gadi sagādā dažus pārsteigumus. Bet man patiess prieks, ka piemēram, Valmierā… Pagrūti man to nabas saiti pārgriezt ar teātri. Tagad bija jubileja teātrim, aizbraucām, un jaunās izrādes esmu redzējis, un priecājos par to, ka neskatoties, ka nav savas mājas pagaidām, teātris dzīvo, ir ienācis jauns kurss. Tajā visā ir dzīvības smarža, nav tas - vai, vai… Tas man tiešām rada tādu mierinājumu, varbūt mazliet egoistiski, jo es tur arī savus spēciņus esmu licis iekšā. Tas sagādā prieku, ka process notiek un jaunie lielākā daļa ir ļoti sakarīgi cilvēki.

Šodienas kino, cik izdodas sekot līdzi, kādi ir pēdējie iespaidi?

Varis Brasla: Cenšos visam izsekot. Nav labais tonis par kolēģiem runāt, īpaši ar mīnus zīmi. Man šķiet, ka kaut kas dāņu valstī nav kārtībā, ka tagad viss, ko uzfilmē, saucas filma. Puse no cilvēkiem ir operatori, puse - režisori, puse ir aktieri. Tāda privāta iniciatīva, ka viens otru filmē un nosauc to par … "Divi šūpolēs". Tā ir viena lieta, to var rādīt mājās, kāzās.

Bet uz ekrāna ir tik daudz…  manuprāt, nāk garīgais brāķis. Tas ir sāpīgi. Bet ir arī daudz brīnišķīgas lietas, kas ir uz ekrāna. Arī aktierkino. 

(..) Bet viens, ko citēju kā Bībeli: kad bija Kroderam 90 gadu jubileja un viņš no skatuves teica: "Mīļie draugi, neaizmirsīsim, ka esam LATVIEŠU teātris". Tas lielā mērā attiecas uz skatuvi, bet tikpat arī pret ekrānu. Tas nenozīmē, ka vajag spēlēt un filmēt tikai Blaumani un Jaunsudrabiņu. Es nevaru atbildēt sev uz jautājumu, kādēļ simtiem cilvēku … paceļ cepures un aizbrauc. Es to nevaru atbildēt, es to nesaprotu. Un man liekas visus spēkus vajadzētu salikt iekšā, lai mēs nebūtu tik maz. 

Par kino idejām – šobrīd nefilmējat, bet vai joprojām ir domas, ka šeit labs kino sanāktu?

Varis Brasla: Tā jau ir tāda "psihiska novirze", bet tā tas notiek. Ļoti žēl, viena nerealizēta lieta, daļēji pašu neuzņēmības dēļ. Ļoti gribēju filmu par Ēvaldu Pakulu, boļševiku laikā viņu sauca par bendi un fašistu, to mežabrāli, kas vairākus tūkstošus puišu no Kurzemes katla ieveda mežā, un viņi cīnījās ilgus gadus. Es ar viņu nejauši saskrējos un iepazinos. Bija ļoti skaisti materiāli, viņš stāstīja tos visus briesmīgos notikumus ar tādu humora izjūtu, vieglumu. Tieši tādā žanrā, stilistiskā uztaisīt kaut kādas briesmu lietas… Jūs jautājāt par Ukrainu. Protams, tur ir traģēdija traģēdijas galā, bet to varētu pagriezt arī nevis "Misters Pitkins ienaidnieka aizmugurē". Tas tā vandās pa galvu, bet visu jau nevar paspēt dzīvē.

Kā tas ir, ka pie filmas strādā divi režisori, kā tas bija, veidojot filmu "Ezera sonāte".

Vairs Brasla: Es nestāstīšu pasakas, es stāstīšu patiesību. Režija ir solo numurs, bet šeit šis savienojums, jo Gunārs [Cilinskis] kā aktieris sevi pierādīja simts punkti, bet uzticēt filmu negribēja, baidījās vienkārši. Es savukārt biju izgājis desmit filmas kā otrais režisors, es to kino ķēķi zināju labi. (..) Cilvēciski nebija domu nekādu par otra nostumšanu malā, bet galvenais bija labu filmu uztaisīt. Ja bija kāds konflikts, teiksim, Gunārs saka pirms filmēšanas - vajag Astrīdai to šķirbu zobu priekšā aiztaisīt ciet. Es saku: Gunār, tu esi dulls, jo tā jau ir viņai raksturīga. Tā piekāpšanās notika nevis varmācīgi, bet vienojāmies. Ja vienojamies, tad tā tas paliek, tas ir mūsu lēmums. Man tas laiks ir ļoti skaistā atmiņā. Bija ļoti laba uzņemšanas grupa. Gvido Skulte, brīnišķīgs operators un cilvēks.

Vai Regīna Ezera arī iesaistījās, ietekmēt scenāriju vai brauca uz filmēšanu?

Varis Brasla: Es jau esmu stāstījis. Regīna ir normāla sieviete un normālai sievietei nevar nepatikt Gunārs Cilinskis. Tāpēc, ja vajadzēja kaut ko no Regīnas dabūt laukā, kādu piekrišanu, tad pa priekšu gāja Gunārs. Tā vienreiz izdomājām, ka vajag jaunu epizodi, kas trūkst. Braucām pie viņas uz Ķegumu, pie Regīnas, pie autores, izstāstām, ko mums vajag. Viņai bija tāds teiciens – „tā tas varētu būt”. Mēs tur dzeram kafiju, viņa uziet augšā, dzirdam klapē, tad atnāk pēc pusstundas lejā ar trīs lapām un saka: te jums būs īsināšanai. Viņa bija vēl tajā "Akas" materiālā un viņai nebija grūti salaist savus varoņus kopā citā situācijā.

Man vēl mājās grāmata ar viņas ierakstu. (..) Viņa ļoti labi uzņēma un pieņēma visu. Bet viņas cilvēciskā smalkjūtība jūtama gandrīz visos viņas darbos.