Viks: Izglābt civilizāciju vēl var. Ne jau tikai Kremļa kauslim ir visi iespējamie ieroči

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Ar Latviju varētu būt viss kārtībā, bet jātur modrība pirmajā vietā – saka dzejnieks un rakstnieks Viktors Kalniņš jeb Viks. Kā bērnībā ar brāli Imantu Kalniņu izdeva žurnālu un kā vēlāk tapa kopīgās dziesmas, par ko atmodas gados kritizēja "Panorāmu" un par ko tagad raksta dzeja – saruna ar Viku Laikmeta krustpunktā.

Šoreiz ieraksts top ārpus radio studijas, arī ārpus Rīgas. Mēs esam devušies uz Vidzemi, uz Dikļiem. Mūsu saruna šodien ar cilvēku, kurš nereti tiek raksturots, ka viņa dzīves filozofija ir pieticība un vienkāršība. Viņa dzīves filozofija ir dzīvot pēc indiāņu likumiem. Ne gluži pie indiāņa, bet pie rakstnieka, dzejnieka Viktora Kalniņa, plašāk zināma kā Vika esam ciemos.

Paldies, ka uzņēmāt mūs un uzreiz piekritāt šai sarunai. Jāsaka, nebija viegli jūs sazvanīt. Zvanījām vienu dienu, Viks neceļ, zvanījām otru dienu, Viks neceļ. Izrādās, ka Viks ir vienkārši devies ārpus mājas pastaigā dabā, un ārpus mājas Viks neņem līdzi telefonu. Tas ir brīnums šajos laikos kaut kur doties bez telefona. Jaunākajai paaudzei tas vispār nav saprotams kā var būt ārpus mājas bez telefona?

Viks: Kad sākās šī tā saucamā datoru ēra, digitālā ēra, es novilku sarkano līniju un pateicu, ka es šajā fenomenā nepiedalos. Bet kaut kādā mērā ar pasauli ir jākomunicē, un tāpēc man ir tikai tas "Amigo" senioru mazais aparātiņš.

Gluži bez sakariem neesat.

Viks: Bez sakariem nedrīkst.

Kā jums te Dikļos klājas tagad?

Viks: Tas ir jautājums, ko varētu varbūt runāt stundām, bet vienā vārdā - visādi. Ar šo vārdu es atbildu arī, ja kādreiz Dikļu veikalā man kāds vietējais pajautā, kā man klājas.

Latviešiem ir ierasts uz ļoti daudziem jautājumiem atbildēt – normāli. Kā patika koncerts? Normāli. Kā izrāde – normāli, kā iet pa dzīvi – normāli.

Viks: Tā ir skolēnu leksika. Es zinu, es pazīstu to.

Mūsu saruna notiek valsts svētku mēnesī, laikā starp Lāčplēša dienu un 18. novembri. Šis gads jums ir īpašs, ka valsts novērtēja jūsu darbu, pasniedzot valsts augstāko apbalvojumu. Viks tagad ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Kā jūs jutāties pilī, saņemot atzinību un uzzinot, ka šāda atzinība jums ir? Ko jūs par visu šo ordeņu lietu sakiet?

Viks: Ja godīgi, es varētu atkārtot tieši tos vārdus, ko es teicu, saņemot šo atzinības zīmi. Ka atzinības lauvas tiesa manā skatījumā pienākas maniem vecākiem, manai mātei un tēvam. Es skaidri zinu, ka ar tām sirds un gara kvalitātēm, kādas piemita viņiem, Latviju var uzbūvēt, vismaz sākt būvēt tuksneša pat vidū.

Kā jūs raugāties uz to, kas šobrīd notiek Latvijā? Jums ir iespēja palūkoties no malas. Skats no Dikļiem uz Latviju, kāds tas ir?  No Latvijas vidus jūsu skats.

Viks: Ar Latviju varētu būt viss kārtībā jeb kā skolas bērni saka – normāli, ja nebūtu daži faktori, kas liek būt uzmanīgiem, piesardzīgiem un turēt modrību pirmajā vietā. Te der atcerēties vārdus, kas ir ierakstīti ASV ģerbonī. Oriģinālā tie skan: "Vigilance is the price of liberty". Brīvības cena ir modrība. Bet tas jau attiecas ne tikai uz Latviju. 

Šodienas pasaulē, vērtējot situāciju tieši visā pasaulē un Latvija nevar būt atrauta no visas pasaules, ir jāapzinās, cik ļoti svarīgs ir šī formula. Modrība kaut kad tika pabīdīta malā, cerot, ka pasaulē viss nokārtosies vairāk vai mazāk pats no sevis. Tā nenotika, kā zināms.

Par ko mums šodien ir jābūt modriem?

Viks: Par to, kas pasaulē notiek. Un es domāju, ka globāli liela daļa planētas iedzīvotāju vēl nesaprot, kādi procesi notiek pasaulē. Vai tad nav skaidrs, ka pirms sākās vai apmēram tanī laikā, kad sākās Krievijas agresija Ukrainā, bija izveidojusies diktatūru alianse. Mēs zinām, kas ir šīs diktatūras. Un kāpēc ar zināmu pārliecību kara aizsācējs varēja uzsākt savas darbības.

(..)

Zinot, kāds kaimiņš mums ir blakus, cik droši jūs raugāties uz mūsu valsti, uz mūsu drošību?

Viks: Ja civilizētā pasaule apzināsies pilnā mērā šo situāciju, kāda pasaulē tagad izveidojusies, un rīkosies attiecīgi… Nav jau tā, ka šo grupējumu, kas vada Kremli, nav jau tā, ka to nevar pieveikt. Es arī klausos un skatos pārraides, tās pašas informatīvās pārraides, kas ir Latvijas televīzijā. Speciālistus, kas analizē un vērtē procesus. Un arī viņu aplēsēs ir šī pozitīvā versija, ka var tikt galā, bet tad tiešām visiem ir jābūt vienotiem un jāliek lietā visus nepieciešamos resursus. Bet izdarīt to var. Būs zaudējumi. Būs lieli zaudējumi. Bet izglābt civilizāciju vēl var. Nav jau tā, ka tikai Kremļa kauslim ir visi iespējamie ieroči.

Vik, ko šis karš, šī Krievijas agresija ir parādījusi un kādu parādījusi Latvijas sabiedrību? Ko šis karš atklāj par mums?

Viks: Tagadējā Latvijas sabiedrība ne tuvu nav ideāla.. Tieši tajā ziņā, tieši morālajā. Nav viengabalainības. Nav jau arī ko brīnīties, jo inkorporējot Latviju un visu Baltiju PSRS sastāvā Kremlim bija programma laika gaitā rusificēt visas savas kolonijas, kas oficiāli saucās par republikām, par savienotajām republikām. Būtībā, kā parādīja Gata Krūmiņa analīze, kuru viņš reiz kādā televīzijas pārraidē minēja, ka ik gadu no visām savienotajām republikām Maskava ievāca piekto daļu no IKP.

Es gribēju palikt pie tā, ka jūs teicāt, ka Latvijas sabiedrībā nav vienotības, nav viengabalainības. Kas ir tas, kas mūs šķeļ? Kas ir tie strīdi, kas mūs sarausta mūsu Latvijas sabiedrību? Šobrīd daudz runā par Stambulas konvenciju.

Viks: Mani izbrīna. Nezinu, kāpēc cilvēki nesaprot elementāras lietas. To pašu Stambulas konvenciju. Vai tiešām tur pamatā visam ir tas LGBT? Un ja ir, tad ir jautājums – vai tad nav zināms, ka novirzes no tā saucamās normas, ka tās ir radušās vienmēr un visos laikos. Tie, kas ir mācījušies par sengrieķu kultūru, ļoti labi zina, ka bija tāda Lesbas sala. Un kāpēc šo minoritāti, kas ir sieviešu dzimumā, ka šo minoritāti rada pretējā dzimuma hormonu pārsvars organismā. Tas ir vienmēr bijis pasaulē. Protams, es pieņemu, ka ne visi ir lasījuši 1912. gadā Pēterburgā izdota krievu profesora Sazonova, šķiet, ir uzvārds viņam, darbu, kas saucās "Lunnije ļjudi" (Mēnesnīcas ļaudis), kur viņš zinātniski pierāda, ka šis sektors dzimumā gan sievietēs, gan vīriešos rodas no pretējā dzimuma hromosomu pārsvara.

Bet tas, ko es jūsos saklausu, ka, piemēram, šis stāsts, ar ko pēdējos mēnešos ir liela ņemšanās,nav tas, kas, kas būtu jāliek mums šobrīd sabiedrības dienaskārtībā kā prioritāte?

Viks: Protams, bet kādam tas ir izdevīgi. Mēs jau redzam pēc balsojumiem, kas izmanto šo nevienprātību sabiedrībā un kas uzkurina vēl.

Par ko mums šobrīd būtu daudz svarīgāk runāt un kam būtu daudz lielāka uzmanība jāpievērš?

Viks: Mēs zinām, ka Latvijā ir milzīgs, kā lai pasaka - krievvalodīgo skaits. Bet tas jau speciāli bija radīts un tas speciāli tika radīts tieši PSRS laikā valdošās Kremļa politikas rezultātā. Ar to domu, ko es jau minēju – laika gaitā visu teritoriju rusificēt. Pie tā tika strādāts. Un kad sākās atmoda un tika celti gaismā statistikas dati, ka ar katru gadu arvien vairāk arvien vairāk Latvijas tipogrāfijām bija jādrukā krievu valodā darbus, tas viss uz to veda, un tas bija viens no tiem punktiem, ko Atmoda izcēla.

Ko mums darīt ar šo pagātni?

Viks: Būtu ļoti labi, ja varētu mehāniski savākt šos cilvēkus un tāpat kā mehāniski viņi tika iepludināti Latvijā, tāpat viņus aiztransportēt atpakaļ. Bet to neviens nedarīs.

Bet es arī pazīstu dažus krievu cilvēkus personiski no jaunās paaudzes. Jā, viņu vecāki varbūt šeit iebrauca vai tika ievesti, bet es zinu virkni jaunās paaudzes krievu, kuriem ir izcila latviešu valoda, kuri beiguši skolu latviešu valodā un kuri ir lieli Latvijas patrioti. Visus vienā maisā nevar bāzt.

Viks: Es arī nebāžu visus vienā maisā. Savā laikā man nācās dienēt krievu armijā. Tie bija interesanti gadi. Tā bija 60. gadu pirmajā pusē. Tā bija Kubas krīze, kad līdz globālam kodolkaram bija pāris soļu. Ja Kenedijs nebūtu stingri pateicis savu pozīciju, tad tas arī aizietu. 

Būdams trīs gadus krievu armijā, es biju kontaktā ar pietiekami daudziem krieviem, lai varētu izdarīt secinājumus par šo par šo nāciju. Tur ir tāpat visādi. Viņiem ir labs sakāmais – "v každoi semje po urodu" (katrā ģimenē ir pa kroplim). Protams, procentuāli katrā tautā šis skaitlis ir citādāks.

Vai šo sakāmvārdu arī uz latviešiem var attiecināt?

Viks: Var. Es tikai neņemos procentuāli neko teikt, jo nav statistikas. Ar to ir jārēķinās, bet mest plinti krūmos tāpēc vien, ka ir šī situācija, nedrīkst. Katrai mūsu nācijas dzīvībai, katrai, ir jādara viss maksimālais, ko iespējams šīs dzīvības ietvaros paveikt. Nelolojot nekādas ilūzijas.