Garais valdības veidošanas process ir panācis, ka sabiedrības uzticība partijām un politiķiem kļuvusi vēl zemāka, uzskata politoloģijas profesore Vita Matīsa, periodu kopš prezidenta vēlēšanām nosaucot par zemē nomestu laiku. Kādēļ politiķiem ir iesakāmas klavierstundas un kāpēc krievu valodu šobrīd var uzskatīt par agresorvalsts kara vēstnesi? Arī par Raini, Sorosu un Lembergu saruna ar Vitu Matīsu Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viešņa Latvijas politiskos un sabiedriskos procesus kā politikas pētniece un profesore ir komentējusi jau kopš valsts neatkarības atgūšanas. Publiski viņa Latvijas medijos ir redzama un dzirdama salīdzinoši reti, bet tad, kad runā, katrs vārds un doma ir tā vērta, lai to piefiksētu un par to aizdomātos. Viņa runā tiešu un skaidru valodu. Latvijas politiku, politiķus un norises vērtē, ņemot vērā arī savu pasaules skatu un izglītību, kurai pamati likti Savienotajās Valstīs un vēlāk akadēmiskā dzīve vadīta arī Šveicē. Viņas redzējuma plašums ir tikpat mērogos liels kā pašas senču saknes Latvijā no Liepājas līdz Jaungulbenei, pirmskara Abrenes apriņķī. 

Saruna ar politoloģijas un starptautisko attiecību eksperti, profesori un viesprofesori virknē augstskolu, Raiņa pētnieci un Vāgnera izcilu pārzinātāju Vitu Matīsu.

Matīsas kundze reiz varēja būt arī profesionāla pianiste un ir teikusi, ka mūzikā nevar blefot, to uzreiz var sajust. Vēlams to nedarīt arī politikā, tādēļ politiķiem ir silti iesakāmas arī klavieru stundas. 

Ja reiz tā tēlaini esam iesākuši, Krišjānis Kariņš savu "klavierkoncertu" ir nospēlējis, un mums ir jauna iespējama valdības vadītāja un "pianiste" Evika Siliņa. Sarunas ieraksta laikā vēl nezinām, vai būs apstiprināta jaunā valdība. Sestdien, kad skan raidījuma, ir zināms, ka Evikas Siliņas valdība ir apstiprināta. Cik daudz esat šovasar sekojusi šai valdības krīzei?

Vita Matīsa: Protams, esmu sekojusi, kā jau visi Latvijas iedzīvotāji. Un man jāsaka, ka ir viens konkrēts rezultāts, man šķiet, kas ir sasniegts šajos četros mēnešos. Jau agrāk Latvijas iedzīvotājiem bija samērā zems novērtējums par politiskajām partijām un politiķiem, tad šobrīd viņiem noteikti šis novērtējums ir pat zemāks nekā agrāk. Es domāju, ka to varētu pat skaitliski izmērīt ar aptaujām.

Šie maskēšanas manevri četru mēnešu garumā, lai nonāktu tieši tajās pašās starta pozīcijās, kā bija prezidenta ievēlēšanas brīdī, tas ir mans personīgais uzskats, tas ir mazliet iztērēts laiks. Un arī tas noteikti nav uzlabojis politiskās vides novērtējumu latviešu iedzīvotāju acīs.

Brīdī, kad Evika Siliņa tika izvirzīta un viņas vārds izskanēja, tas ļoti plaši tika apspriests arī sociālajos medijos un pirmie komentāri bija pat naidīgi, ne tik daudz saistībā ar politiku, bet ar viņas kā sievietes ārieni un tādām lietām. Vai tas ir stāsts, kur mēs vēl krietni atpaliekam no Rietumeiropas šādos izvērtējumos?

Vita Matīsa: Ņemsim Hilarijas Klintones gadījumu. Es domāju, ka mēs īpaši neatpaliekam. Varbūt mazliet. Bet sievietēm ar to jārēķinās, ka tiek apspriests izskats, teiksim, kostīmiņš, ko viņa valkā vai nevalkā, kas vīriešiem nav tik izteikti. Tā kā diemžēl, es domāju, ka sievietēm ar to ir jārēķinās, un ne viena vien ir izteikusi to, ka viņas ir iemācījušās uzaudzēt tādu biezu ādu. Bet šeit ir medaļai otra puse.

Kad tu esi politiķis un tev ir ļoti bieza āda, nu varbūt tas tev palīdz aizsargāties, bet tas tev nepalīdz uztvert iedzīvotāju attieksmi, kur  varbūt viens vai divi no tiem kritiski izteiktiem vārdiem tomēr atbilst patiesībai. Ja to norobežojies pilnībā no šīs kritikas, varbūt tu neuztver kaut kādu tomēr ļoti vērtīgu vēstījumu.

(..)

Par šībrīža valdību, kāda jums ir nojauta, kāda būs nākamā Latvijas valdība? Šobrīd daudz runāts par par to, vai vajadzēja aicināt ZZS, vai un kāda būs, piemēram, Aivara Lemberga ietekme?

Vita Matīsa: Tas, ko es konstatēju, ka Latvijā valda liels relatīvisms. Latvijā nelabprāt novelk robežas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ir gadiem bijis grūti novilkt to robežu ar austrumu kaimiņiem, tīri fizisko robežu, un, kā mēs redzam, šīs it kā sarkanās līnijas un robežas, kuras it kā tiek novilktas no politiķu puses, viņas izgaist. Ir šis morālais relatīvisms, ko var teikt... Latvijā valda samērā liels šis relatīvisms. Un es uzskatu, ka Latvija būtu labāka valsts, tieši ja būtu šīs spējas skaidrāk novilkt robežas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Kas ir tas Aivara Lemberga fenomens, ka viņa vārds ik pa brīdim izskan. Šobrīd viņš ir apsūdzēts un pirmajā instancē notiesāts, viņš ir vairs ierindas domes deputāts, bet arvien arī šobrīd valdības veidošanas procesā faktiski viņa vārds, uzvārds gandrīz katru dienu dzirdams.

Vita Matīsa: Tur ir tieši tā problēma, ka Latvijas iedzīvotāji neredz vai nevar saprast tos procesus, kas notiek politikā šeit. Izvelk vienu zaķi, trusīti ārā no cepures piektdien, izrādās, tas ir bijis nepareizais trusītis. Izvilksim vēl vienu, teiksim…

To jūs par kultūras ministru?

Vita Matīsa: Jā, tieši par kultūru es tagad runāju. Nu, satracināsim tautu mazliet. Tā ir tāda spēlēšanās, man šķiet, ar Latvijas iedzīvotājiem, kas neliecina par nopietnu attieksmi pret savu vēlētāju.

Vai tas ar nolūku darīts?

Vita Matīsa: Jā, bija tādas versijas, ka tas bija tāds maskēšanas manevrs. Satracināsim tautu ar šo Kūtra [Gunāru Kūtri no ZZS sākotnēji virzīja kultūras ministra amatam Evikas Siliņas valdībā] gadījumu, tad izvilksim īsto, kas tomēr pieņemamāks, un tad visi būs mierīgi. Ja tas tiešām bija tā, ka tas bija tāds maskēšanas manevrs, tas nav nopietni, tā ir ņirgāšanās par Latvijas iedzīvotājiem. Ja tas tiešām tā bija, ka politiķi vēroja šo šūmēšanos un teica, rezultāts ir sasniegts, tad piedodiet, tā nav cienīga politiķu rīcība.

(..)

Kas ir tas, ko jūs stāstāt, mācāt studentiem Latvijā, tas ir starptautiskās attiecības?

Vita Matīsa: Jā, un tieši publiskā diplomātija, tas, kā var pasniegt Latvijas un ne tikai Latvijas, bet dažādas valstis, vai tā būtu Vācija, Ukraina, Francija vai Latvija, kā viņi pasniedz savu tēlu pasaulē.

Viens galvenais vēstījums, ko dodu studentiem, ir, ja jums tā realitāte ir samērā čābīga, jums ar vislielākiem centieniem uzbūvēt kaut kādu spīdošu tēlu neizdosies, jo ir jābūt kaut kādai saiknei starp realitāti un to vēstījumu, ko jūs dodat uz ārpusi. Tā ir lielākā kļūda, ko parasti visi izdara ar savu ārējā tēla veidošanu, ka viņi mēģina pasaulei iestāstīt kaut ko tādu, kas nav iesakņojies valsts realitātē.

Pēdējais jautājums šajā sarunā par starptautisko situāciju, Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Ar ko šis viss, kāds ir jūsu paredzējums, beigsies Putinam, Krievijai, Ukrainai, un galu galā Eiropai un pasaulei?

Vita Matīsa: Neviens to nevar pareģot, bet iznākumam ir jābūt skaidram. Ukrainai ir jāuzvar, skaidri jāuzvar, šeit nevar būt nekādas divas domas un nedrīkst zaudēt modrību. Jau tagad mēs redzam, ka rietumvalstīs iestājās šis nogurums. Nedrīkst būt šis nogurums, un galvenokārt ir tiem krievvalodīgiem cilvēkiem jāsaprot, ka tas, ko Krievija dara šobrīd, ka tas ir nepareizi. Un nepietiek ar to, ka saka, ka grib mieru. Mēs visi gribam mieru. Ir jābūt tādai nostājai, ka tu nožēlo to, kas notiek Ukrainā tagad. Arī tāpat, kā es vienreiz teicu, ka man ir kauns par to, kas notiek Irākā, jo man ir arī Amerikas pase un es lūdzu savai Amerikas draudzenei vilcienā Šveicē, lai viņa mazliet klusāk runā angļu valodu ar stipru, skaļu amerikāņu akcentu, jo man ir šī kauna izjūta..

Kauna izjūta par iebrukumu Irākā?

Vita Matīsa: Jā, es uzskatu, ka tā bija kļūda. Kaut gan tas, ko amerikāņi izdarīja Irākā 2003. un 2004. gadā, tas, protams, netuvojās tam, ko krievi tagad dara Ukrainā. Tomēr es jau tad teicu, ka es uzskatu, tas ir nepareizi.

(..) nepietiek ar to, ka saka, jā, gribu mieru. Ir jābūt skaidrai nostājai, ka tas, kas notiek šobrīd Ukrainā, tas ir apkaunojoši no krievu valsts un armijas puses, un ka to vajag nosodīt. Ja cilvēks nav gatavs nosodīt to, ko dara Krievija tagad Ukrainā, skaidri un gaiši to nosodīt, tad man rodas jautājumi.

Un ko darīt ar tiem, kuri nav gatavi ne nosodīt, ne mācīties latviešu valodu, lai gan šeit jau visu mūžu dzīvo, bet ir paņēmuši Krievijas pasi?

Vita Matīsa: Ziniet, šeit ir arī daļēji Latvijas puses vaina, ka šī prasība netika skaidri un gaiši noteikta jau 90. gadu sākumā. Es varu tikai teikt to, ka tā institūcija, kuru es vadīju, 90. gadu sākumā, visa dokumentācija bija tikai divās valodās - latviešu un angļu. Vēlāk nāca klāt krievu valoda. Varēja to izdarīt, ja gribēja. Un es domāju, ja būtu bijusi šī stingrā nostāja jau no paša sākuma. Es saprotu visus tos iemeslus, politiskos iemeslus, kādēļ nebija, bija spiediens no ārzemēm… man arī bija spiediens, starp citu, no Ņujorkas mainīt šo manu nostāju.

Es domāju, ka šeit nevajag jaukt divas lietas. Šī nav attieksme pret krievu valodu kā tādu. Es pati esmu mācījusies krievu valodu Amerikas universitātēs, man ļoti patīk krievu autori. Bet mēs esam kara situācijā un kara situācijā visi apstākļi mainās. Neaizmirsīsim, ka Pirmā pasaules kara laikā, kad Amerika iesaistījās Pirmā pasaules kara darbībā, otrā visizplatītākā valoda Amerikā tajā laikā bija vācu valoda. Momentā Amerikā aizliedza vācu valodas mācīšanu visās skolās, jo tie bija kara apstākļi.

Arī Otrā pasaules kara laikā Alzacā, piemēram, pēckara laikā vācu valodas mācīšana tika aizliegta, tie bija kara apstākļi. Un gods kam gods, vācieši no šīs bedres izrāpās ārā. Nevienam šodien nav nekādu, teiksim, aizspriedumu pret vācu valodu, jo Vācija ir atpirkusi savus grēkus.

(..) Tas, ko es gribu teikt, ir nevajag jaukt šos divus jēdzienus. Nevienam nav nekas pret krievu valodu kā tādu, bet kara apstākļos krievu valoda ir politiska vēstījuma nesējs, tāpat kā Pirmā un Otrā pasaules kara laikā vācu valoda bija politiska vēstījuma nesējs.

Tad, kad karš beigsies, un cerams, ka karš beigsies ar Ukrainas uzvaru, tad, cerams, Krievija ies to pašu ceļu kā gāja Vācija pēc Otrā pasaules kara, atvainosies, mēģinās atpirkties, un pēc tam, cerams, vairākus gadus pēc tam arī krievu valodai nebūs šī, varētu teikt, negatīvā pieskaņa.