Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Sabiedriskajos medijos krievu valodai vairs nevajadzētu skanēt, jo diskusija vairs nav par valodu kā kultūras vērtību, bet kā politisko instrumentu - domā žurnālists un publicists Voldemārs Hermanis. Kā nokļuva vadošos amatos propagandas presē padomju laikos, kādu padomu savulaik saņēma no pārbēdzēja spiega Imanta Lešinska un kā vērtē dēla Alvja izrādes saruna ar Voldemāru Hermani Laikmeta krustpunktā.

“Es bezgalīgi cienu savu tēvu, kurš bija Komunistiskās partijas biedrs. Viņam bija līdzīga profesija kā Mavrikam Vulfsonam, viņš bija starptautisko notikumu komentētājs, bet viņam nekad neienāca prātā no tā gūt personisku labumu. Vulfsonam tik mūža beigās ierunājās sirdsapziņa. Jā, bija tajā paaudzē cilvēki, kas komunisma ideāliem ticēja no sirds. Piemēram, Ojārs Vācietis.” 

Šis ir sarunas fragments no 2009.gada intervijas laikrakstā "Diena" ar režisoru Alvi Hermani un šos vārdus viņš ir teicis, runājot par savu tēvu. 

Tikmēr žurnālists Voldemārs Hermanis par savu laiku padomju okupācijas gados, ir rakstījis šādi: “Mēs neizvēlamies laiku, kurā dzīvojam, bet varam izvēlēties veidu, kā nokārtot savus rēķinus ar pagātni. Vajadzīga atklāta saruna, nevis "cepšanās" un nomelnošana. Netiekot galā ar savu pagātni, neglābjami pinamies tagadnē un nākotnes redzējumā.” 

Raidījumā Laikmeta krustpunktā ir viesis, kura balss padomju gados bieži skanēja Latvijas Radio un arī Latvijas Televīzijas ārpolitikas raidījumā "Globuss", viņš strādāja padomju propagandas vadošajos laikrakstos – "Cīņa" un "Dzimtenes Balss". Viņam drīz būs 90, viņš ir pieredzējis dažādas varas, bet šajos laikos nav vairījies noliegt reiz paša rakstīto okupācijas gados, viņš atklāti stāsta par žurnālistiku nebrīves desmitgadēs un arvien ar savām pamatīgajām zināšanām vērtē šobrīd pasaules politikā notiekošo. 

Kādas jums šodien bija sajūtas, ienākot Radio namā Doma laukumā? Savulaik daudzus gadus no šīm telpām skanēja raidījums “Komentētāji pie apaļā galda”, un arī jūs bijāt viens no tiem komentētājiem, kas sēdēja pie šī apaļā galda.

Voldemārs Hermanis: Jā, taisnība, es ienācu tajā pašā radio mājā, bet pavisam jaunā, citā studijā, kurā neesmu vēl bijis līdz šim…

Tās ozolkoka durvis ir tās pašas….

Voldemārs Hermanis: Jā, laukums tas pats un dažas sejas arī pazīstamas no pēdējiem gadu desmitiem.

Kas bija tie kolēģi, kas toreiz jums bija blakus pie šī apaļā galda, man nāk prātā Mavriks Vulfsons, viņš gan vairāk televīzijā, kas bija šie radio cilvēki, es jau vēl maziņš biju, bet bija Astrīda Lidemane…

Voldemārs Hermanis: Viņa bija vadītāja redaktore. Tur bija daudz cilvēku, tai skaitā jau pieminētais Ojārs Skudra, Ojārs Potreki, reizēm nāca arī Ivars Ķezberis, Haralds Priedītis, bija tāds centrālkomitejas darbinieks ar kultūras ievirzi, Augusts Lediņš…, Imants Dekšenieks arī jāpiemin katrā ziņā.

Voldemār, es vēroju, ka jūs arvien ļoti aktīvi sekojat visam, kas notiek, un arī sociālajos tīklos es esmu pamanījis jūsu profilu sociālajā tīklā X un es neteikšu, ka katru dienu, bet ik pa brīdim jūs arī tur šo to ierakstāt.

Voldemārs Hermanis: Taisnība, es šad tad pabāžu galvu tur. Nu, ir tādas situācijas, kur man liekas, ka ir jāatgādina, piemēram, pavisam nesen, marta vidū Akadēmiskajā bibliotēkā tika sarīkota Visvalda Lāča simtgades piemiņas pēcpusdiena, pasākums, kur daudzi viņa tuvinieki bija klāt. Nu jā, un tur politiķu nebija klāt, preses pārstāvju arī tikpat kā nebija klāt, un es vienkārši vēlējos atgādināt, ka Visvaldis Lācis ir ne tikai iesējis kaut kādu latviskuma sēklu, kura aug un aug, bet nu, ka viņam ir dzimtas turpinājums.

(..)

Jums daudzus gadus saistība ar radio, televīziju. Vai tagadējās diskusijas par krievu valodu sabiedriskajos medijos, gribētu dzirdēt jūsu viedokli, vai vajag skanēt Latvijas Radio arī krievu kanālam un Latvijas Televīzijā?

Voldemārs Hermanis: Es teiktu, ka sabiedriskajā radio un televīzijā nevajag skanēt (krievu valodai). Ir vēl pietiekami laiks, lai pārkārtotos. Ja krievu valodu vēlas saglabāt privātajā sfērā, - skolās, preses izdevumos, raidītājos, lai tas pārietu uz privāto lēsi. Tāpēc, ka krievu valoda tieši vai netieši kaut kā dod to rezonansi okupācijas, agresoru slavinājumam.

Diemžēl šī diskusija vairs nav par krievu valodu kā kultūras vērtību, bet par krievu valodu kā politisko instrumentu. Šajā ziņā es brīnos par dažu mūsu inteliģences pārstāvju mīkstčaulību.

(..)

Jūs esat daudzu gadu garumā starptautisko notikumu komentētājs, jūs sekojat pasaules presei, bet vai novērtējat arī jūsu pēcnācējus šajā arodā, vai sekojat Latvijā raidījumiem par starptautisko politiku un varbūt arī esat piefiksējis kādu no komentētājiem? Kā jūs vērtējat jūsu arodu turpinātājus tieši Latvijā?

Voldemārs Hermanis: Nu viņi darbojas pavisam citos apstākļos - citas iespējas, informācijas aprite ir tādu tempu uzņēmusi, avotu daudzums. Mēs jau bijām komentētāji, varbūt tāda nedaudz izredzēto kasta, tāpēc, ka informācija bija ļoti limitēta, mums bija pieejams šis tas vairāk, kas nebija citiem. Nu tik daudz. Es domāju, ka cilvēki, kas nodarbojas ar šīm lietām, viņi ir profesionāļi, viņi ir izgājuši dažādas skolas, ārpusē arī un tā tālāk. Viņi ir daudz uzstājīgāki, drošāki par mums, kādi mēs tur tā reizēm šo to purpinājām varbūt.

Bet kas man drusku uzkrīt, ka… un tas attiecas varbūt arī uz sportu komentēšanu - ka jaunajiem žurnālistiem ļoti patīk drusku tā paštīksmināties. Jo es domāju, ka komentētājiem, īpaši arī raidījuma vadītājam, viņam faktiski vajadzētu būt tā kā futbola tiesnesim - viņš ir laukumā, bet viņu nepamana, viņš dara savu darbu.

Nu dažkārt arī pārgudrība ir jādozē. Ka es tur biju, es to zinu, zināju jau tad un tā, bet es saku, tas ampluā mainījies stipri.

Runājot par pasauli un Latviju šodien. Izskan pieņēmums, ka ļaudis pēdējā laikā no šīm trauksmainajām ziņām, no kara ziņām sāk nogurt. Jums tas ir visa mūža darbs - sekot notikumiem pasaulē kā starptautisko notikumu komentētājam, droši vien esat no tiem, kas nevar nogurt no ziņām.

Voldemārs Hermanis: Es gribētu teikt, ka nevienam nav tiesību nogurt. Vienmēr ir jācer uz to labāko iznākumu, un tad beidzot ir kaut kāda tāda arī atvieglojuma sajūta, ka Vašingtonā ir pieņemti svarīgi lēmumi par atbalstu Ukrainai. Jo Ukraina mūsu acu priekšā, Eiropas acu priekšā noasiņo, jo tas ir traģiski pavērt to pašu pieminēto X vai twitter un redzēt tos bojā gājušās - jauni puiši, virsnieki un ne tikai virsnieki, viņi krīt šajā nevienlīdzīgajā, netaisnīgā kaujā. No Ukrainas puses, protams, taisnīgā karā, bet šajā uzspiestajā karā. 

Nu ko var sacīt - es neapgalvošu, ka diendienā sekoju visām ziņām, bet ja kaut kas briest, ja kaut kas nopietns, es tiešām ieslēdzu kanālu "France24", kas raida angļu valodā. Un tur ir ļoti labi korespondenti no vietām, labi komentētāji. 

Mani bažīgu dara arī tas, ka jau vairākus mēnešus, pusgada garumā ir faktiski divas frontes, otrā fronte Gazā, un līdz ar to pat ziņu topos Ukraina atbīdās pat nereti trešā vietā vai pat ja Āfrikā noticis kaut kāds vietējais konflikts, tad vēl tālāk.

Latvijai ir jādzīvo līdzi Ukrainai, un šajā ziņā es tiešām jūtu tādu zināmu lepnumu, ka Latvija tiek pieskaitīta pie tām valstīm, kas vislabāk saprot, visvairāk atbalsta ukraiņus un atbalsta ļoti dažādā veidā.

Jūs esat redzējis, kā komentētājs sekojis daudzu gadu garumā dažādiem starptautiskajiem konfliktiem un kariem, ar ko šī Krievijas agresija Ukrainā ir varbūt īpaša, kas līdz šim vēl nav pieredzēts?

Voldemārs Hermanis: Ar savu vērienu un nežēlību, es teiktu tā. Bet ka tas būtu galīgi negaidīti, arī nevar sacīt. Jākonstatē, ka zināms aklums ir bijis visiem politikas vērotājiem, veidotājiem tepat Eiropā. Vismaz kopš 2014.gada. Ja ieslēdzam Solovjova raidījumu, kā nu tas saucas, tad mēs redzam tādu ļoti mērķtiecīgu kūdīšanu pret Ukrainu. Likās, ka Ukraina tā kā pasviests kauls un visi viņi tie "lielie eksperti", Ārlietu ministrijas pārstāvji vēl un vēl, un kad bija Žirinovskis, protams, tas tur izcēlās, visi grauza to Ukrainas kaulu, un tā masu psihoze tika iesēta. Un tad varbūt, ka nav jābrīnās, ka tik liels atbalsts ir šim te agresīvajam karam, kuru nosauca par speciālo operāciju, tas neko nemaina.

Tas ir viens no jūsu skaidrojumiem, kādēļ aptaujas rāda, ka tik liela Krievijas sabiedrības daļa, neraugoties uz to, ka ir daudz upuru un Ukrainai veiksmīgi izdodas arī dziļi Krievijas teritorijā veikt pretuzbrukumus, arvien Putinu atbalsta?

Voldemārs Hermanis: Jā, nu otrā skaidrojuma daļa varētu būt tāda, kā uzskata – Ukraina jau nav valsts un ukraiņi nav pilntiesīga tauta un tamlīdzīgi. Bet ka Krievija karo pret NATO un ka tur ir tikai NATO iekšā, bet nav jau neviena NATO karavīra iekšā, nav Ukrainā, cik zinu, arī NATO instruktori pagaidām. Tā kā ir iesēta arī šī te šī naida sēkla pret rietumniecisko, pret NATO. Rietumu vērtības, jā, tās tiek nu visādi zākātas un noķengātas. Bet šeit vēl būtu, jāatkāpjas mazliet vēsturē - jau Ļeņins savulaik ir rakstījis un paredzējis, ka Krievija var būt dižena tikai kopā ar Ukrainu un ukraiņi ir tā teikt tas katliņa vāks, ja to noņem, tad ir cauri.

Jūs minējāt par naidu pret Rietumiem, kā jūs redzot Latvijas sabiedrību, un arī tas, kas ir dažādos sociālajos tīklos, cik daudz mūsu vidū ir šādu ļaužu, kas arī ir ar tādu pat līdzīgu naidu, kāds ir sajūtams Putinam?

Voldemārs Hermanis: Nu to ir galīgi grūti pateikt, cik daudz, bet kaut kur viņi ir, kaut kur viņi ir. Un ja kāds šajās studijās noliegtu, ka Latvijā nav piektās kolonnas, nu es teiktu raidījuma vadītājam ir tūlīt jāapklusina viņš.

Tā piektā kolonna… kas tad zīmē burtus Z uz pieturvietām? Nu, par laimi, manā pusē, tas ir netālu no Šķirotavas stacijas, no "Akropoles", tas mazāk parādās [Ķengaragā], bet citos Rīgas rajonos tas ir biežāk bijis redzams. Tā, ka viņi ir.

Bet, kas man liekas zīmīgi, redzot sociālajos tīklos ļaudis, kuri ļoti ir atklāti prokrieviski un Putinu atbalstoši un arī policijas kadros, kur bija šis pāris, kurš meta degmaisījumu Okupācijas muzejā, tie ir salīdzinoši gados jauni cilvēki, kuri pat Padomju Savienībā nav dzimuši un dzīvojuši. Kā to saprast?

Voldemārs Hermanis: Nu viņai, tā teikt, ir ne tikai noderīgie idioti, bet nu viņi ir pakalpiņi. Nu  ir tāds jēdziens starptautiskajā terminoloģijā – proxy, tās ir tādas valstiņas, kuras kā pakalpiņi, kā vasaļi uzdarbojas. Nu viņi tādi vasaļi, izsūtāmie, viņi jau neapjēdz varbūt, kur viņi īsti dzīvo. Bet toties tāpēc jābūt modriem visiem mūsu tiesībsargiem, drošības sargiem un arī medijiem ir savs stingrs vārds bez kaut kādas lielas svārstības jāsaka.