Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Elpa ir tas pavediens, ar kuru mēs vispār turamies pie dzīves, pārliecināta aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa un iesaka – elpojiet dziļi. Par bērnības atmiņām, kas nu ir kļuvušas par dižpārdokli, par turīgo Gobu dzimtu un Helenčika lomu seriālā, arī par reizi, kad honorāru viņai samaksāja sarkanās apakšbiksēs – saruna ar Zani Daudziņu Laikmeta krustpunktā.

Špicbuks – arī tā mūsu šīs dienas raidījuma viesi sauca bērnībā. Savas bērnības smaržas, smakas, piedzīvojumus un pārdzīvojumus un arī okupētās Latvijas dzīves skaudro realitāti viņa ir apkopojusi grāmatā. “Bērnudienas komunālijā” ir aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas uzrakstīta liecība par mazas meitenes dzīvi padomjlaiku komunālajā dzīvoklī, atmiņas par dažādiem notikumiem un cilvēku likteņiem, kas ir daļa no mūsu vēl tik nesenās vēstures. 

“Kopš sevi atceros, man vienmēr ir paticis klausīties cilvēku balsīs un viņu runāšanā,” – tā grāmatā raksta Zane. 

Kas kopš bērnības ir saklausīts un kas sarunāts, par teātri, aktrises profesiju, grāmatu rakstīšanu un par to, kā pareizi elpot, runājot publikas un TV kameru priekšā, saruna ar aktrisi Zani Daudziņu.  

Zane Daudziņa: Bezgala liels prieks un milzīga privilēģija būt uzaicinātai, jo es jau tev arī aizkadrā teikusi, ka šis ir viens no maniem vismīļākajiem radioraidījumiem, es pati arī klausos varbūt ne gluži visas, bet ļoti, ļoti daudz esmu dzirdējusi, un man vienmēr bija šķitis, ka tas ir raidījums par cilvēkiem leģendām. Man pat sapnī nevarēja rādīties, ka tāds pagodinājums un prieks būs tādā piedalīties.

Mums ir izcilas dzejnieces, rakstnieces, tulkojumi, proza, memuāru literatūra. Un tad Zane Daudziņa uzraksta "Bērnu dienas komunālijā" un, ja es nekļūdos, septītā tirāža jau ir izpārdota, tuvojas pie 20000 eksemplāriem, un šķiet, ka Vija Kilbloka rakstīja, ka šis būs pēdējo 10 gadu rekords. Vai tev ir savs skaidrojums, kas lasītājus uzrunāja šajā pēdējā darbā? Kā tu esi pārspējusi visas mūsu dzejnieces un rakstnieces, titulētos visus…

Zane Daudziņa: Man nav atbildes uz šo. Es, protams, varu tikai kaut kā cerēt, ka tas ir godīgums un absolūta tāda ļaušanās tam procesam, bez tādas bargas pašcenzūras, absolūti bez ārējiem kaut kādiem spaidiem. Un līdz ar to tur ir tas, ko es patiešām jūtu, domāju, redzēju, atceros, un līdz ar to, ka tur ir daudz to smaku, trokšņu, skaņu, kā tu pats saki, man liekas, ka ir varbūt viegli. Es ceru, ka ir viegli to visu saošņāt, tajā visā kaut kā vieliski iekļauties arī lasītājam. Un man gribētos domāt, ka tiešām tā ir tā atklātības pakāpe, uz ko es esmu uzdrīkstējusies un kas man liekas lielākā vērtība tajā visā. Bet tā, ka varētu notikt šādi, to es nekādi nevarēju iedomāties.

Grāmata tapa viegli? Šie stāsti, vairāki desmiti epizodes no tavas bērnības, jo es pieņemu, ja es kaut ko izdomātu tādu rakstīt, es sāktu, es kaut ko atcerētos, un tad vispār aizmirstu par rakstīšanu, es kādas divas stundas dzīvotu tajā atmiņā un sāktu pats aizmirst, ka man tas viss ir jāpieraksta.

Zane Daudziņa: Bet tas ir ļoti svarīgi, ka tu kaut kādas divas stundas tajā visā dzīvo, viļņojies, un es tieši tā arī darīju. Kad man radās kaut kāds atmiņu grauds par, teiksim, tā epizode par mērkaķīti, kurš iegāzās tur atejas bedrē. Mana mīļā rotaļlieta, tad… Ko tētis izvilka. Un tētis bija tik labs, ka nomazgāja, man pašai nebija ar to jānodarbojas. Vārdu sakot, pērtiķītis mainīja krāsu. Bet es iedomājos par šo notikumu, un tad es tieši tā arī rīkojos, es gāju ārā, es darīju kaut kādus lauku darbus, es staigāju pa mežu, es rosījos un ļāvu tam visam kaut kā tā plaiksnīt prātā, un tad, kad man nāca kaut kādi konkrēti teikumi, tad es skrēju atpakaļ, vēru vaļā datoru, un tad es sāku. Un interesanti, ka vajag tikai piesēsties. Man tas ir tāds liels atklājums, to es sapratu, rakstot promocijas darbu. Ka tas vissarežģītākais moments ir vispār sevi piedabūt, piesēsties un sākt darīt. Un tad, kad tu esi pirmās 10 minūtes pārvarējis, tad jau kaut kas sāk notikt pa īstam, un tie vārdi birst un tad tikai vajag kaut kā ķert un ļaut tiem dzīvot.

(..) viena liela daļa, sevišķi sākuma stāsti ir no laika, kad tev ir trīs un četri gadi. Tad es domāju, cik tās ir tavas atmiņas, cik varbūt tās ir tavas mammas vairāk atmiņas, kuras tu pārstāsti.

Zane Daudziņa: Droši vien, jo mana mamma ir ļoti laba stāstniece un viņai ļoti patīk tos garšīgākos momentus atstāstīt daudzas reizes, tā kā es vairākus gadījumus, piemēram, to ar palmu, kurai pēkšņi nolūza visas lapas un sazin' kā tas viss varēja atgadīties, to es esmu noklausījusies pie viesību galdiem kaut kur jau no maza vecuma un vēl daudz, daudz reižu. Un līdz ar to man ir ļoti grūti pateikt, kas tajā visā ir mans un cik ļoti esmu tajā mammas bildē pati sevi iecēlusi iekšā. Droši vien, ka puse no tās grāmatas nebūtu, ja nebūtu mammas kolorīto garšīgo stāstu par tiem laikiem.

Lasot grāmatu, arī mēģināju iztēloties, vai sadzirdēt tevi bērnībā. Tur ir viena epizode, kur tu lepojies, dižojies, ka tev ir nopirktas klavieres, un tu, vai tas ir savām krievu kaimiņienēm, saki – "papa mņe kupil klavieri". Tad es pilnīgi iztēlojos, ka iespējams, šeit tev radās aizmetņi tam tavam tēlam, kas ir bijis "Ugunsgrēkā" – Helēnai, es pilnīgi to sadzirdu.

Zane Daudziņa: Es domāju, ka tas, ko es sākumā kā tādu joku stāstīju, ka esmu dzīvojusi komunālajā dzīvoklī, un tāpēc man tas akcents tik labi padodas. Tā ir balta patiesība. Nu tad, protams, es tam vēl pieliku to vienu smieklīgo epizodi, kas faktiski nemaz nebija tik smieklīga, manai mammai tā bija diezgan tāda trauksmaina epizode. Mani iedeva Dzemdību namā vienai krievu sievietei un es ļoti garšīgi arī paēdos, pirms vispār viņi to konstatēja. Tad, kad to otru zīdaini deva manai mammītei, un viņa teica, ka tas nav mans bērns, viņai pat tīri dusmīgi grūž – kā nav jūsu? Jūsu! Viņa: nē tas nav mans. Un tad izrādījās, ka es jau esmu labus malkus tās krievu sievietes pienu ieēdusi. Un tad man šķita tā aizkustinoši, ka varbūt no turienes arī man tas akcents.

(..)

Ļaudīm varbūt ir priekšstats, ka dažādos darbos tev vairāk režisori uztic komēdiju lomas vai satīru, arī Latvijas Radio fonotēkā tādu ir vesela virkne, bet tieši tādēļ es izvēlējos pilnīgi citu Zani Daudziņu. Tas ir 2001. gada ieraksts Latvijas Radioteātrī - . Annas Sakses "Pasakas par ziediem", režisore Irēna Cērmane. Šeit mēs dzirdam tādu Zani Daudziņu, kas varbūt nu parasti nav sadzirdama. Tev vairāk ir kādi "helenčiki" un dažādi sieviešu tēli. Mēs dzirdam, ka Zane Daudziņa lieliski var lasīt arī šāda veida stāstus.

Zane Daudziņa: Jā, brīžiem man tā ļoti pietrūkst, tāpēc es biju ļoti priecīga, ka aptuveni pirms gada vai pusotra man bija iespēja arī Latvijas Radio ieskaņot savu dienasgrāmatu. Un vienmēr tas process, ka tu vari darīt kaut ko nopietnu un arī nedomāt, kā tu izskaties, ka tu var pilnībā ļauties tam brīdim, tas vienmēr man ir ārkārtīgi šķitis tāds skaists un īsts. Jā, varbūt, ka savulaik kaut kā, protams, neprasmīgāk es esmu to darījusi, bet maksimāli, cik es esmu sapratusi un kā es esmu jutusi. Man tas vienmēr ir bijis ļoti svarīgi, sevišķi pēc diploma saņemšanas, kad mēs īsti gandrīz neviens netikām teātra trupā. Tad mani ļoti bieži ņēma radio, es gandrīz divreiz nedēļā nācu uz Latvijas Radio kaut kādus prozas gabalus lasīt, pilnīgi visi tā laika Radio režisori kaut ko ir ar mani darījuši, mani aicinājuši.

(..) Ir gada sākums. Kāds varbūt tev būtu elpošanas padoms ļaudīm, ne tikai tiem, kas ir ar publisko runu ikdienā saistīti, bet ļaudīm, kuri varbūt ir nedroši, pat iziet mājā no mājas ārā, vai kuriem ir kāds atbildīgs notikums vai satraucošs notikums. Es zinu, ka ir daži padomi vai elpošanas vingrinājumi, kā pašam sevi nomierināt vai harmonizēt, vai savākt. Vai tu šodien var dalīties ar kādu tiem?

Zane Daudziņa: Varu. Pirmkārt, es gribu teikt un vēl un vēl uzsvērt, tāpat kā saviem daudzajiem audzēkņiem neskaitāmas reizes esmu sacījusi, ka elpa, tas ir milzīgs spēka avots. Elpa ir tas pavediens, ar kuru mēs vispār turamies pie dzīves. Un līdz ar to atstāt to pašplūsmā un nepieskatītu, un neapzinātu, tas ir ļoti neapdomīgi un muļķīgi. Līdz ar to katram cilvēkam, kurš grib, pirmkārt, būt vesels, dienā būtu jābūt kaut kādiem momentiem, kad viņš pamana, ka viņš elpo, pamana, kā elpo. Un, ja vēl tajā brīdī liek savai elpai plūst vēl vienmērīgāk, vēl dziļāk, vēl plūstošāk, vēl lēnāk, tad tas notiek apzināti. Un tad tu topi par savas dzīves vadītāju. Tu esi tomēr tas, kurš spēj ietekmēt procesus. Tu nezini, kas būs rīt, nevari ietekmēt to, kas būs pēc mēneša, bet tu vari ietekmēt savas elpas plūsmu šinī brīdī, arī tajā brīdī, kad reizēm notiek…

Elpot lēni, elpot dziļi - kā var sevi savākt, ja kaut kas atbildīgs vai trauksmains?

Zane Daudziņa: Būtu labi atjaunot to saikni ar bērna dabu sevī un saprast, ka mazs zīdainītis elpo vispareizāk. Viņš elpo ar visu torsu, vēderiņš cilājas, krūtiņas, viņš elpo it kā ar visu ķermeni. Protams, es to lieku pēdiņās, jo, loģiski, mēs elpojam plaušām, bet tiek apskābekļots maksimāli viss tas plaušu tilpums. Un, ja mēs spētu apzināties, ka mēs spējam to arī tagad, ne tikai kādreiz dziļā bērnībā miedziņā, kad bijām veseli bērni, bet ka mēs spējam iedarbināt to elpas plūsmu līdz pat nabiņai, ieelpot tā, ka visi plaušu apakšējie stūrīši izplešas, un mēs it kā izstumjam vēdera sieniņu uz āru. Ieelpot ar pilnu krūti, kā saka tautā, tas ir ļoti svarīgi. Apskābekļot visu savu organismu ļoti lēni, dziļi, pamatīgi. Un tad, ja mēs to spējam, tad tajā brīdī, kad mēs esam sakreņķējušies, satraukušies vai pirms kaut kādiem atbildīgiem stresa pilniem brīžiem mēs varam ņemt lietu savās rokās, mēs spējam savaldīt elpu seklas no tādas saraustītas mēs spējam izelpot visu to stresu ārā. 

Ieelpot dziļi plūstoši un apskābekļot smadzenes, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varam vadīt to, lai tās sinapses starp smadzeņu neironiem ļoti precīzi slēgtos, tā, ka savukārt tie signāli no smadzenēm aiziet uz mutes muskulatūru, uz mēli, uz lūpām, uz aukslējām. Tieši tā, kā tam jābūt.