Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Es varu sarunāt diezgan daudz, ja man ir ko teikt, bet galvenais jau ir sasniegt rezultātu – par savu apņēmību saka Žanete Grende, Ziedoņa un tagad arī Purvīša muzeja veidotāja. Kā sports izglāba no nabadzības bērnībā, kā iepazinās ar Ziedoni un taisīja kopīgu biznesu, arī par skandāliem ministres krēslā un mācīšanos pateikt nē – saruna ar Žaneti Grendi Laikmeta krustpunktā.

Ejam dzert kafiju! Tā mūsu raidījuma viesi pirmo reizi uzrunājis dzejnieks Imants Ziedonis. Viņu satikšanās notikusi saulainā 1. aprīļa dienā Vērmaņdārzā, un pēc pirmās kafijas tika izdzertas vēl neskaitāmas krūzītes, vēlāk pievienojot arī mazu balzamiņu.

Imants iemācīja man daudzas vērtīgas pamatlietas. Viena no tām – vienmēr teikt jā. Ja pasaki nē, tad nogriez Dieva tev noteikto ceļu. Saki jā, un tev nāks,”  šādus iedrošinājuma vārdus no dzejnieka tagad atminas Žanete Grende.

Viņa ir Imanta Ziedoņa muzeja rosinātāja un veidotāja, daudzu radošu ideju īstenotāja, bijusi arī kultūras ministre un uzņēmēju organizācijas vadītāja. Bet agrākos gados arī aktīva sportā un savulaik ļoti populārās orientēšanās sacensības „Magnēts” arī ir viena liela daļa no viņas aktīvās dzīves. Vai tiešām dzīvē vienmēr ir jāsaka jā, pat ja uz to mudina Ziedonis? Vai ir jāsaka jā, ja tevi aicina politikā un piedāvā kultūras ministra krēslu? Krēsls saļodzījās un kritiens no tā bija gana smags. Varbūt šī bija tā reize, kad vajadzēja pateikt nē? Arī šo jautājam Žanetei Grendei.

Mēs tiekamies jau rudens laikā un es atminu sev viena no nedaudzajām intervijām ar Imantu Ziedoni, un man bija liels pārsteigums, ka viņš teica, ka tieši rudens ir viņa mīļākais gadalaiks. Kad viss ir nobriedis. Man likās, kā – Ziedonis – tur pavasarim vajadzētu būt? Kurš ir jūsu mīļākais gadalaiks?

Žanete Grende: Mans mīļākais gadalaiks noteikti ir pavasaris! Nav nekas skaistāks par laiku no maija līdz Jāņiem. Viss tas zaļums, tā mainība, plaukšanas smarža. Es gaidu ceriņus, tad jasmīnus, tad peonijas. Un tas ir brīnišķīgs laiks man. Arī martā esmu dzimusi.

Un kā ar gada tumšāko laiku sadzīvojat, kad daudziem nāk arī tumšākas domas un varbūt tāds gurdenums?

Žanete Grende: Pa dzīvi – bez tā, ka vienmēr ir jāsaka jā, es esmu iemācījusies, ka vienmēr jāpadomā – vienalga, kas notiek, kāpēc tas ir labi. Un ziemā man ļoti patīk slēpot ar distanču slēpēm un ziemā man patīk tā saule sniegā, un tas sniegs tik skaisti vizuļo. Un Ziedoņa sarmas, viņš saka – Žanete, tādas sarmas kā Latvijā nav nekur pasaulē. Un to visu skaisto ieraudzīt jau arī ir tas, kas dod tai dzīvei jebkurā situācijā prieku. Es jau saprotu, ka būs tūlīt novembris un tumšie vakari. Jāizdomā kaut kas, ko darīt, kas dod prieku, jo Imants Ziedonis jau saka: dzīves jēga ir prieks.

Esmu dzirdējis, ka viens tāds gluži vai ik rīta jūsu darbiņš – jūs rakstāt tādas rīta pārdomas vai dienas apņemšanos. Vai kā jūs esat teikusi – "parindeņi", "rīta putras". Vai kaut kas tiek rakstīts arī šorīt? Un kas varbūt no pēdējā laikā uzrakstītā jums ir svarīgākie pieturas punkti?

Žanete Grende: Es sāku rakstīt rīta putru 2019. gada 12. martā, kad sākās Covid un es tiešām nezināju, ko tagad darīt? Tādu kā uzmundrinājumu no sākuma savai komandai rakstīju – ko mēs tagad varētu darīt katrs mājās? Mēs varam lasīt un kaut ko domāt. Un tad 2020. gadā mēs bijām “Ceļā ar Baronu". Mums pievienojās 65 mūsdienu baroni, kas gāja ceļu no Tartu, Tērbatas universitātes, uz Dundagu, un es tiem 65 vēl klāt rakstīju, ko mēs darām katru dienu, kur mēs esam, un tādu vēsturisku. Un pēc tam tie 65 baroni teica: Žanete, mēs esam atkarīgi no tevis. Jo es mēnesi rakstīju. Rakstām tālāk. 

Pieci gadi. Rakstīt katru darba rītu ir izaicinājums, un tai pat laikā es esmu ļoti zinātkāra. Es visu laiku skatos, kas ir noticis. Piemēram, šodien es no rīta rakstīju, ka šodien ir Zinātnieku nakts, un es redzēju, ka Latvijas Universitātē ir ļoti, ļoti interesanta programma. Tur ir tādi runātāji, ko mēs varētu satikt  – Vjačeslavs Kaščejevs, Mārcis Auziņš, Ambainis [Andris]. Iedomājies, aiziet uz universitāti, satikt Ambaini un paprasīt, kā top kvantu dators kaut kur pasaulē, pie kā viņš piedalās. 

Es mēģinu skatīties, protams, visu laiku iet cauri arī Ukrainas kara tēma. jo es Ukrainā pavadīju diezgan ilgu laiku, būdama Ukrainas kultūras ministra padomniece 2014. gadā.

Tajā dienasgrāmatā ir tikai tādas uzmundrinošas, iedrošinošas lietas vai tur arī ir Žanetes sapīkums dažreiz manāms?

Žanete Grende: Man ir liels sapīkums par to, ka Ziedoņa un Purvīša muzejiem ir atņemts valsts finansējums. Un, protams, ka es savus 200 lasītājus visu laiku informēju, kā mums iet un ko mēs darām, jo man pilnībā nav saprotams, kā var atņemt finansējumu Ziedonim un Purvītim. Tas vienkārši manā galvā neiet, un es to nesaprotu. Līdz ar to es dažādos veidos meklēju izeju no šā jautājuma. Protams, es par to rakstu.

(..)

Par bērnību runājot, jūs kādā intervijā diezgan atklāti, esat teikusi, ka dzīve bija diezgan nabadzīga, arī apkaunojoša, bet tas ir devis to stimulu, pamatu, tā apņemšanās, ka es izaugšu liela, es pelnīšu un nekad vairs nedzīvošu nabadzībā.

Žanete Grende: Es teiktu - ja nebūtu sporta, nezinu, kā tas būtu beidzies. Tā nabadzība bija briesmīga. Man liekas, mūs katru bērnība ietekmē. Un tikko bija iespējams, es traucos pasaulē pelnīt un orientēšanās deva ļoti lielas iespējas braukt pa pasauli. Pirmais biznesa veids bija ļoti smieklīgs un tajā pašā laikā peļņu nesošs. Es biju pie sava drauga Zviedrijā, jo zviedru orientieristi brauca uz Latviju, piedalījās sacensībās, un es ieraudzīju… Es esmu ļoti acīga, es visu redzu. Un es pēkšņi redzu, un es nespēju noticēt savām acīm - otrais Žigulis maksā 4000 kronu. Es arī labi rēķinu - ding ding ding - 400 rubļi. Un es vienkārši saprotu, ka ir jāņem. Man nav ne mazākās nojausmas, kā mēs tiksim mājās, kā tas viss tālāk notiks. Bet kaut kā impulss, intuīcija, spēja pieņemt ātru lēmumu. Drosme, esmu ļoti drosmīga. Un mēs nopērkam šo Žiguli. Un, protams, viss saliekas, un mēs tiekam uz mājām. Un mēs šo apli veicam kaut kādas 20 reizes savā mūžā. Tātad - iegājām orbītā, kā rezultātā mēs nopirkām pirmo māju Ogrē ar manu pirmo vīru Juri. 

Un paralēli visu laiku arī veidojām "Magnētus". Tā ir arī kā tāda pirmā uzņēmējdarbība sportā, kur sapulcina ļoti lielu skaitu cilvēku, kas visi maksā naudiņu par iespēju iet mežā un skriet. Savukārt mēs zīmējam kartes un veidojam to. Desmit gadus mēs nodarbojamies ar "Magnētu". Mana laika rekords ir 2500 skrējēju vienā pēcpusdienā. Tātad vienā trešdienā atbrauc uz Šmerļa mežu divarpus tūkstoši. Un kā nomenedžēt, novadīt visu to procesu, lai visi tiek mežā, visi arī laimīgi iznāk ārā.

Tūlīt mēs arī no kino arhīviem palūkosimies, kā, cik vērienīgs "Magnēts" tolaik bija, bet vēl paliekot pie skolas gadiem, es saprotu, piemēram, epizode, kas jums arvien ir prātā, ka jūs uz veļas mazgātavu nesāt vienu savu jaku un jums neņēma pretī, jo teica tik vecas drēbes mēs neņemam.

Žanete Grende: Jā, tāds gadījums ir manā mūžā, un es to vienmēr  atceros kā tādu pagrieziena punktu, ka es neko tādu vairs dzīvē negribu piedzīvot. Skaidrs, ka tas ziemas mētelītis tika nēsāts jau ceturto gadu, skaidrs, ka viņš nodilst. Iekšā oderīte bija salāpīta. Es vēl līdz šim brīdim tik labi māku krustdūrienā viskautko izšūt, un es arī pati atšuju ar roku savas kleitas, ja man kaut kas ir pa garu vai pa īsu, piešuju kādu bantīti klāt. Un viņi paņem un viss ir kā mežģīnēs sašūts, tā odere. Viņa saka:  Nē, mēs šitādus nepieņemam. Es tā raudāju. Es tādos emocionālos brīžos raudu. Es izraudu visu, tad ir miers un eju tālāk.

(..)

Runājot par Nacionālo attīstības plānu, 2009. gadā toreiz Žaneta Jaunzeme-Grende, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja, saka skarbus vārdus par Latvijas attīstību.

Šajā video bija tā simboliski, tur bija starptautiskas izstādes un igauņi rāda savus IT produktus, mēs rādām savu rupjmaizi. Visu cieņu, protams, rupjmaizei, bet jau tad mēs redzam, kā redz savu attīstību un kā - otri.

Žanete Grende: Un draugi mīļie, vai gadījumā pēc 16 gadiem mēs neesam turpat? Mēs esam tieši turpat. Un tas ir tas, kas mani ļoti apbēdina un dzen izmisumā, un es atkal būšu skarba. Piemēram, šī brīža situācija ar to trakumu ar vēja poligoniem. Tā vietā, lai valsts izveidotu samērīgu enerģētikas politiku kopā ar baltiešiem, kur skaidri saprastu, cik ūdens, cik TEC, cik vējš, cik saule, cik atoms, cik ūdeņradis, un attiecīgi izvēlētos vietas, kur nolikt šīs vēja turbīnas, lai ražotu tik, cik nepieciešams. Nevis tā, kā tagad - ir izveidots pilnīgākais haoss 110 vietās. Ir satracināti iedzīvotāji. Tāpēc, ka notiek  ietekmes uz vidi vērtējums. Viņi domā, ka pie viņu mājām 800 metru attālumā rīt uzcels milzīgos vēja poligonus 300 metru augstumā, bet īstenībā vajag kādus desmit. Mēs maksājam milzīgas algas valsts ierēdņiem, un viņi nespēj izdomāt šo vienkāršo lietu, kā ieviest enerģētikas politiku. Tas ir šausmīgi. 

Un viss šis process, viss šis haoss, ko atzīst arī Meļņa kungs, ministrs, viņu nevar apstādināt vairs, un tas nodara divus lielus kaitējumus. Pirmais kaitējums tiek nodarīts vispār vēja industrijai, tāpēc, ka visi kliedz, brēc, ka visu to negrib. Un otrs, šobrīd ir ārkārtīgi svarīgs brīdis Latvijā, mēs esam - uzticības procents valdībai un Saeimai ir 13%, pats zemākais kāds bijis. Un tas ir tikai tāpēc, ka nav šis redzējums, kopīgais redzējums, kur mēs ietu un veidotu savu attīstību tādu, kā mums ir vajadzīgs. Es zinu, ka Latvijas Universitātē Mārča Auziņa vadībā kaut kāda "Formula 2050" notiek. Bet ir pēdējais laiks sanākt kopā un pateikt godīgi - tā vairs nedrīkst darīt. Punkts.

(..)

Palūkojot jūsu dzīves cēlienus, šībrīža cēliens - Ziedoņa muzejs, Purvīša muzejs, muzeju lietas un fondi un aktivitātes. No kurienes tā enerģija?

Žanete Grende: Droši vien, ka no tēva, kurš bija ļoti enerģisks cilvēks, ļoti labi gēni. Viss jau ir gēnos… no Gruzijas kalniem. Bet Imantam ir viens tāds ļoti labs teiciens par cilvēkiem. Kas ir cilvēks? Un tad viņš saka - ļoti svarīgi ir gēni, tā dzimta, no kurienes es nāku, un skaidrs, ka tēvs un Gruzija ir tas viens avots, kas nāk. Otrs, ir ļoti svarīgi, kā audzina. Mana mamma mani ļoti audzināja, ļoti piestrādāja pie tā, kāda esmu šodien. Un trešā lieta ir pašaudzināšana. Es esmu beigusi trīs augstskolas. Es esmu Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante, un, ja es nosauktu kursu skaitu, ko es esmu iemācījusies, es vēl tikko burtiski Latvijas Universitātē beidzu mākslīgā intelekta kursu, lai sekotu līdzi visam, kas te iegriežas.

Es vairākkārt esmu redzējis, ka jūs mudināt ļaudis, īpaši, protams, sievietes 50+. Jūs sakāt, tās nav dzīves beigas 50+, tas ir tikai varbūt tāds ieskrējiens. Un vajag stāties augstskolās un…

Žanete Grende: Mīļās sievietes. Man ir 61 gads un dzīve tikai sākas. Man ir baigie dzīves plāni uz nākošajiem 40 gadiem un nākat man palīgā.