Zbigņevs Stankevičs: Ir jāattīrās visos līmeņos, un baznīca šobrīd laikam rāda piemēru

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Es katru dienu lūdzos par Latviju, jo mums tās politiskās kaislības aptumšo prātu – saka arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un aicina visus vairāk domāt par kopīgo labumu. Jaunībā viņš bija inženieris un sevi uzskatīja par ateistu, bet līdz Dievam viņu aizvedusi joga un karatē. Arī par poļu valodu un muižnieku dzimtas saknēm saruna ar Zbigņevu Stankeviču Laikmeta krustpunktā.

Ļoti skaidri atceros laiku un vietu, kur pirmo reizi dzīvē satiku mūsu šīsdienas raidījuma viesi. Tas bija 2005.gada 2. aprīlis Vatikānā, Svētā Pētera laukumā. Tolaik es biju Latvijas Televīzijas Briseles korespondents un, pienākot ziņām par pāvesta Jāņa Pāvila II trauslo veselību, redakcija mani nosūtīja uz Romu veidot televīzijas reportāžas par notikumiem Vatikānā. Atlidojot uz Romu, sazinājos ar Vatikāna radio latviešu redakciju un tās darbiniece man teica: „Mums šeit ir viens ļoti atsaucīgs latvietis, kurš studē Romā un kurš tev var palīdzēt skaidrot katoļu lietas un vēl piedevām tulkot no itāļu un poļu valodas.”

Satikos ar viņu, intervēju tiešajā ēterā. Vēl brīdi uzkavējāmies Svētā Pētera laukumā, kur priesteris Zbigņevs man ausī čukstēja tulkojumu visam, kas skan no Vatikāna skaļruņiem, un tad arī atvadījāmies. Tieši tajā brīdī, kad atvadījāmies, visiem uz mobilo tālruni Itālijā pienāca ziņa, ka pāvests ir aizgājis. Savā ziņā var teikt, ka pāvests Jānis Pāvils II mūs abus iepazīstināja. 

Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps viņš ir tagad, bet pusaudža gados mazais Zbigņevs bija liels sportists un grāmatu lasītājs. Un tas ir piefiksēts arī padomju laika presē. Eglaines ciema bibliotekāre ziņo, ka Zbigņevs Stankevičs, tolaik 16 gadus vecs, ir izlasījis visas grāmatas par kalniem, jūrām, zvēriem un ģeogrāfiju, kas vien bibliotēkā ir pieejamas. Bībeles tolaik, visticamāk, grāmatplauktā nebija un nevarēja būt, bet tā ir kļuvusi par viņa mūža grāmatu.

Pāvests Jānis Pāvils II, viņa loma jūsu ceļā, Baznīcas ceļā un izvēlē kļūt par priesteri droši vien ir liela?

Zbigņevs Stankevičs: Jā, viņa personība uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu. Es lasīju gan viņa izdotās enciklikas jeb apustuliskos apkārtrakstus. Arī lasīju viņa autobiogrāfiju. Vairāki sējumi ir iznākuši. Arī atceros, kad es tikko biju iesvētīts par priesteri, mani palūdza būt par teoloģisko konsultantu tādam sējumam “Pārkāpjot cerības slieksni”, kur viņš atbild uz kādiem 25 jautājumiem, kur ir tādi ļoti asi, ļoti pamatīgi, dziļi. Tad man arī nācās tā pamatīgi izurbties cauri tam tekstam. Man bija ļoti tuva viņa teoloģija, pasaules uzskats, un arī mani ļoti uzrunāja tā dziļā pārliecība, ar kādu viņš runāja. Es domāju - es arī tā gribētu. Tas nozīmē, ka viņš runā no sirds dziļumiem, ar lielu iekšēju spēku un pārliecību. Un, protams, viņš daudz arī runāja bez lapas.

Preses arhīvā redzēju, ka 80. gadu beigās jūs esat saistīts ar Latvijas Poļu biedrību, tur ir vairākas lekcijas, braucieni, un tur jūs stāstāt par pāvestu cilvēkiem un rādāt viņa runas un pat kaut kādu video materiālu.

Zbigņevs Stankevičs: Bija tāda lieta. Es biju Itas Kozakevičas vietnieks, vicepriekšsēdētājs Latvijas Poļu savienībā. Kad mani izvirzīja par kandidātu vēlēšanās, bija vairāki kandidāti un viņiem tika jautāts, kāda ir tava vēlēšanu platforma. Man tā spontāna atbilde bija, ka tā ir garīgā atdzimšana poļu vidē. Es pilnīgi jutu - tā kā elektriskā strāva cauri tai zālei izgāja un cilvēki par mani tūlīt arī nobalsoja. Es teicu, ka mani interesē nodarboties ar garīgām lietām. Es kārtoju kapelāna jautājumu, lai dabūtu kapelānu. Tas bija diezgan īsi, jo pēc tam es patiešām atklāju aicinājumu uz priesterību. Es sapratu, ka es kā priesteris varēšu daudz vairāk izdarīt šajā jomā nekā vienkāršs inženieris lajs. 

Es aizbraucu uz Poliju studēt. Pēc tam novembrī uz Visu svēto dienu atbraucu mantiņām pakaļ un tieši nokļuvu uz Itas Kozakevičas bērēm. Jēkaba katedrālē viņas mirstīgās atliekas bija izstādītas un bija dievkalpojums, iznāca atvadīties no viņas. Starp citu, šogad atzīmējām 35. gadadienu kopš viņas aiziešanas mūžībā. Es piedalījos tajos pasākumos, un manī bija tādas pārdomas. Domāju - mēs esam dzimuši vienā gadā ar viņu. Viņa 1990. gadā noslēdza savu dzīves gājumu. Bet man patiesībā tikai sākās īstais aicinājums un misija. Bet kādu laiku mēs bijām kopā, un es teikšu, ka viņas personība arī atstāja uz mani lielu iespaidu.

Poļu valoda ir jūsu bērnības valoda vai laika gaitā to apguvāt?

Zbigņevs Stankevičs: Nē, tā ir bērnības valoda. Ģimenē mēs poliski runājām.

Ar vecākiem, vecvecākiem, māsām?

Zbigņevs Stankevičs: Jā, ar vecākiem un vecvecākiem. Vectētiņi man nomira pirms manas dzimšanas. Viena vecmāmiņa pavadīja astoņus gadus Sibīrijā, bet es viņu atceros, viņa atgriezās un vēl dažus gadus nodzīvoja. Bet es gāju latviešu skolā, lai arī tā skola bija latviešu-krievu. Tur bija paralēlklases, bija arī krievu klases, bet es biju latviešu plūsmā. Starpbrīžos, protams, mēs runājām arī krieviski ar paralēlklases biedriem.

Var noprast, ka bērnībā un pusaudža gados jums visapkārt ir bijušas grāmatas, bet šis ir arī Latvijas Radio simtās jubilejas gads. Vai bērnībā jums blakus skanēja arī radio?

Zbigņevs Stankevičs: Protams. "Mikrofons" - to es klausījos. Es atceros, man ļoti patika Raimonda Paula "Zilie lini" un vispār tā laika Raimonda Paula dziesmas. Tas bija kaut kas.

Bet es pieļauju, ka jūs klausījāties arī ārzemju mūziku, cik nu tolaik to atskaņoja. Saimons un Garfunkels "El Condor Pasa". Šī dziesma iznāk 1970. gadā, un pieļauju aptuveni ap to laiku arī varētu skanēt radio. Šim muzikālajam stāstam ir kaut kas, kas jūsos notrīc.

Zbigņevs Stankevičs: Ir, pie tam ļoti. Es neatcerējos, cik man bija gadu, bet tagad jūs izskaitļojāt, ka man jau bija 15. Klausoties šo dziesmu un dzirdot šo dziesmu pirmo reizi, es piedzīvoju to, ko sauc par katarsi.

Šī dziesma ir izraisījusi manī visdziļāko saviļņojumu, ko esmu guvis, klausoties mūziku. Aristotelis savā darbā "Poētika", viņš raksta, ka mūzikas uzdevums ir izraisīt katarsi. Es to pēc daudziem gadiem izlasīju. Un patiešām, kad es klausījos šo dziesmu, manī kaut kas, burtiski sirds man izkusa un asaras ritēja pār vaigiem. Es nevarēju to izskaidrot, bet tur ir kaut kas tāds, kas patiešām mani ļoti uzrunāja. Otrajā reizē saviļņojums arī bija, kad es to dzirdēju, bet vairs nebija tāds. Tajā pirmajā reizē tas bija tāds ļoti spēcīgs. Un otrā reize manā dzīvē bija jau tad, kad es sēdēju burtiski metra attālumā no akadēmiskā kora "Latvija" akadēmiķa Stradiņa 80. dzimšanas dienas svinībās Mazajā ģildē, un koris atskaņoja Raiņa "Lauztās priedes". Māris Sirmais diriģēja. Viņš māk izšķilt no katras dziesmas dzirksteli. Klausoties tās "Lauztās priedes", tekstu es ļoti labi pazīstu, jo skolā to bija no galvas jāmācās, bet tas mani tā uzrunāja, ka es arī… Faktiski tā bija otrā reize manā dzīvē, kad es caur mūziku piedzīvoju katarsi.

(..)

Pēc skolas pabeigšanas nokļūstat Rīgā. Rīgas Tehniskā universitāte - izšķiršanās mācīties par inženieri. Zinot, ka daudz lasījāt, liktos, ka filozofija vai kādas tādas zinātnes. Kāpēc inženieris?

Zbigņevs Stankevičs: Es kaut kā pamatskolas pēdējās klasēs sāku zaudēt ticību, bet manī tomēr bija vēlme izprast pasauli - jēgu un pasaules pamatus, uz kā tas viss balstās.

Tagad tā pieklājīgi sakāt -  sākāt zaudēt ticību. Es redzēju vienu sarunu, kur jūs diezgan atklāti teicāt, ka jūs pazaudējāt ticību, pakļāvāties tai padomju propagandai, ka baznīcai jau tic tikai vecas tantiņas.

Zbigņevs Stankevičs: Tieši tā! Faktiski vidusskolā es jau biju neticīgais, bet tā vēlme saprast dzīves jēgu un pasauli manī palika. Un kad es biju 11.klasē, varbūt pat 10. klases beigās es izrakstīju visas iespējamās specialitātes, kurās varbūt būtu interesanti studēt. Un tad pa vienai strīpoju ārā, un beigās man palika divas - kodolfizika, jo man likās, ka kodolfizika varētu sniegt atbildi uz to, kas tad tur īsti ir pašos pamatos, uz kā tā pasaule balstās. Un otrs bija - mākslīgais intelekts, kibernētika un robotika. Beigās tomēr izšķīros par to otro. Un interesanti, ka toreiz tā bija tīra teorija, jo nebija jau tās tehniskās bāzes. Kad jau sāku strādāt par inženieri, tad es redzēju, ka tā bija mana vēlme, bet ka atbildes es negūšu. Tad es arvien vairāk sāku interesēties par to, par humanitāro dimensiju.

(..)

Savukārt 1980. gadā, divus gadus pēc studiju beigām, notika liktenīgā tikšanās, jo tai laikā es jau biju jogā iedziļinājies un manī bija pamodušās garīgās slāpes.

Tad jums ir 25 gadi.

Zbigņevs Stankevičs: Jā, jā. Interesanti, ka tieši kaut kur ap to laiku notika interesants pavērsiens, jo vienu laiku es biju neticīgais, faktiski gandrīz 10 gadus ateists. Nebiju karojošais ateists. Bet kad es sāku nodarboties sākumā ar karatē un jogu, tas man pakāpeniski atvēra acis uz to, ka pastāv bez šīs redzamās pasaules arī gara joma, garīgā pasaule. Un vienu vakaru es aizgāju gulēt kā neticīgais, un no rīta es atveru acis, un man ir pilnīgi tāda iekšējā pārliecība, tāda skaidrība - Dievs ir. Un likās, ka pasaule kļuvusi kaut kāda gaišāka un citāda. Jā, tas bija tāds lūzums. Un tad, kad es sapratu, ka Dievs ir, es sāku Viņu meklēt. Es gribēju Viņu iepazīt. 

Un tā iepazīšana... Kad lasīju jogas literatūru, tur ir daudzi apsolījumi, ka tu savienosies ar absolūto. Un tad, kad es centīgi to visu darīju un praktizēju katru dienu, es iegāju krīzē pēc kāda laika, jo redzēju, ka es jūtos arvien tālāk no mērķa. Un tieši tai brīdī es satiku divus jaunus cilvēkus, braucot uz Siguldu, lai pavadītu tur vienu dienu pa tām Siguldas takām, kur es pirms tam nekad nebiju bijis. Tā saucamā Latvijas Šveice. Viņi, izrādās, arī uz turieni brauca. Es pie viņiem piesēdos vilcienā klāt. Un izrādījās, ka viņi ir kristieši, ka viņi ir pagrīdes kristiešu grupa, kuri pieder dažādām konfesijām un tā saucamie kristieši - ekumēņi. Un viņu piedāvājums bija, jo es saku - es meklēju guru. Es apzinos, ka bez guru, bez skolotāja es nevaru progresēt garīgi. Un viņi pateica - mēs savu ceļu esam atraduši. Mūsu skolotājs ir Jēzus Kristus. Un mēs piedāvājam, lai tu arī izvēlies Viņu un pamēģini. Es tā padomāju, zaudēt man nav ko īsti….

Tomēr tas viss tā pus slepeni tajos laikos.

Zbigņevs Stankevičs: Tas bija slepeni. Pēc trim gadiem sākās vajāšanas, un dibinātājs Sandris Rīga tika arestēts. Vajāšanas bija.