Zēnu kora tembrālais skanējums man ir kā etalons. Saruna ar diriģentu Jāni Erenštreitu

"Zēnu kora skanējums tembrāli man ir kā etalons, un to nevar sajaukt ar meiteņu vai kādām citām balsīm," saka diriģents Jānis Erenštreits. Kā viņu uzņēma dziesmusvētku virsdiriģentu saimē, par kora puiku nedarbiem vasaras nometnēs, par lībiešu saknēm un kāpēc bērnībā viņu dēvēja par Straumju Jāni – Jānis Erenštreits sarunā Laikmeta krustpunktā.

Lībiešu krastā, Miķeļtornī, viņš daudziem vietējiem bija labāk pazīstams kā Straumju Jānis, nevis savā īstajā uzvārdā. Straumes bija mūsu raidījuma viesa vectēva mājas. Pamatīgas lībiešu saknes šim Jānim ir gan no tēva, gan mammas puses. Bet viņš pats palīdzējis iesakņoties un sazarot pamatīgam mūsu jaunāko laiku diriģentu pulkam. Romāns Vanags, Ārijs Šķepasts, Sigvards Kļava, Uldis Kokars, Mārtiņš Klišāns, Māris Sirmais, Ivars Cinkuss, Mārtiņš Ozoliņš, Ints Teterovskis, Aigars Meri, Jānis Ozols, Jurģis Cābulis. Viņiem visiem viņš ir skolotājs un daudziem arī pirmais diriģents. Zēnu koru skanējums Latvijā nav iedomājams bez Jāņa Ērenštreita. Krietnu laiku vadījis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu kori, vēlāk dibinājis un vadījis Rīgas Doma kora skolu. Bet tālajā 1960. gadā viņa pirmais koris kā kormeistaram un 18 gadus jaunam topošajam diriģentam bija Ventspils remontu un celtniecības kantora vīru koris.

Jānis Erenštreits tiek uzskatīts par vienu no zēnu koru kustības pamatlicējiem Latvijā. Un lielā mērā, pateicoties viņam, mūsdienās bērnu un jauniešu, skolu dziedāšana vairs nav iedomājama bez skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Taču pavisam nesen, 2020. gadā, svētki pandēmijas dēļ nenotika, tā ka ir paaudze, kas izlaidusi šo dziesmusvētku ciklu. Jānis Erenštreits atzīst, ka tas atstājis visai dziļas pēdas.

„To jau vārdos nevar izstāstīt, tas ir jāizjūt. Katra bērna ceļš uz kordziedāšanu – kamēr viņš sāk sajust, ka arī viņa dalība svētkos ir ar pievienoto vērtību, ka saskaņa un daudzbalsība rada tādu gandarījumu un prieku sirdī, kad viņi saprot, ka arī diriģents ieliek tur saturisku dziļumu iekšā, tas viņu sirdīs nogulsnējas.

Un kur nu vēl visi tie piedzīvojumi! Kad viņi pieredz, kā dzied citi un kā mana balss iederas tajā tūkstoš dziedātāju saimē! Tas ir vārdiem neizsakāmi.

No saviem jaunākajiem kolēģiem dzirdu, ka viņi tomēr nav zaudējuši ticību, bet mums ir jārēķinās ar to, ka viss mazlietiņ… Koru sastāvi, koru dziedātāju skaits skolu koros nav tik liels.”

Ikdienā lielākoties Jānis Erenštreits šobrīd esot aizņemts ar rakstu darbiem, kas būs par latviešu skolu dziedāšanas svētku vēsturi, bet viņš joprojām dzīvo līdzi visam, kas notiek paša izlolotajā Rīgas Doma kora skolā.

„Paldies Dievam, tur notiek brīnišķīgas lietas, un gandrīz katru nedēļu ir arī kāds no koristiem ar savu kori…

Reizēm ir tā, ka jākož pirkstā, uz kuru koncertu iet – tas ir tik dziļi sirdī.

Viss tā saaudzis, ka, gribot negribot, par katru tādu niansi, ja kaut kas par kādu tiek pasacīts vai ir kādi tādi asāki notikumi, man noteikti ir tam jālīdzpārdzīvo. Tagad, bez šaubām, esmu skolas lielās jubilejas gaidās.” (Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubilejas koncerts notiks 30. aprīlī Dailes teātrī.)

Bet saistībā ar dziesmusvētkiem Jānis Erenštreits novēl, lai katrs izbaudītu šo ceļu un iespēju – ja arī nenonāk uz skatuves, kas esot tas labākais variants – būt klausītāju vidū. „Lai mūžīgi ir tāda cīņa, vai dabūšu biļeti, nedabūšu biļeti. Nevajag par to uztraukties! Cīnieties par to, lai dabūnat un izbaudāt Dziesmusvētkus!”

Nākamvasar mūsu dziedošie jaunieši pulcēsies kopā, 13. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki 2025. gada vasarā. Dziesmusvētki tā, protams, ir tradīcija, bet tradīcijas mainās. Mēs jau redzējām lielajos Dziesmu svētkos ļoti daudz diskusiju un pat strīdu, kuras dziesmas jādzied, kādiem koriem jādzied, kam ir jādiriģē. Šajās visās diskusijās, kas ir lietas, kur jūs redzat, kam ir jāmainās, un kuras ir tās vērtības, kuras, jūsuprāt, nevajadzētu aiztikt?

Jānis Erenštreits: Man gan jāpiemetina, ka šādi strīdi ir bijuši visos laikos. Ja mēs atceramies tādus dižākas personības, ko katrs noteikti zina. Emīls Melngailis, piemēram, savā laikā ir ak dievs, tādu opozīciju veidojis. Un par repertuāru mūžam ir bijusi cīņa, ko likt, ko nelikt lietā, Un viņa faktiski nekad nebeigsies. 

Bet tā savā sirdī, ko es gribētu, mūžīgi aizstāvēt – Latvijas jaunatne ir ārkārtīgi talantīga, un mēs paskatāmies, kādos tikai festivālos un konkursos, cik dažādi un cik dažādās jomās visur piedalās un mājās sēdētāju skaits nav tik liels. Bet Dziesmu svētki ir atšķirīgi, un mēs viņu nedrīkstam pārvērst līdzīgi kā, teiksim, ir viens tāds festivāls… Vienalga, kur kādā tur rajona centrā uz skaisti izbūvētas ērtas estrādes un tur vai popmūzikas pavadījumā vai ar tādu repertuāru. Tā ir viena lieta, un es to nenoniecinu, jo katrā novadā ir savi līderi un ar viņiem var dziedāt un sadziedāties. 

Bet Dziesmu svētkos kopš seniem laikiem viens no kritērijiem ir bijis a capella skanējums. Un es gribētu apgalvot, ka latviešiem tomēr ir kaut kāda īpaša sadzirdēšana un īpaša prasme šajā a capella dziedāšanā, īpaša kaut kāda priekšnojauta, ka vēl drusku jāpārvar tās grūtības. Pirmā brīdī liekas, tā dziesma ir nu… 

Arī pēdējos Dziesmu svētkos bija tā, ka mana meita zvana kas to izdomājis, kas tā par dziesmu, es pateikšu, skaidri – Jančevska "Koki". Kādā trešajā mēģinājumā viņa zvana: Papu, zini man tā dziesma patīk. 

Un es domāju, ka mums vienkārši jāsabalansē, lai būtu tā a capella sadaļa, lai šī prasme un tā mentalitāte saglabātos, lai tā a capella skaņa, dzidra, tīra, sevišķi bērnu balsīm, ka bērni pārliecinās, ka tādu skanējumu nevar atrast kaut kur internetā vai kaut kur citur…

Nākamvasar Mežaparkā diriģents Jānis Erenštreits būs bērnu un jauniešu priekšā?

Jānis Erenštreits: Nē, nebūšu. Vienreiz pašam arī tā godīgi jāpasaka -  pietiek.

Es negribētu tagad sevi šaustīt, bet, ja sevi mēģinātu sadalīt kaut kādās sadaļās, tad domāju, ka manī tā pedagoģiskā sadaļa varbūt  apsteigtu to diriģentisko sadaļu. Un iedomājieties, kopš 1995. gada, jā, laikam ikdienā neesmu ar to saistīts.

Un tomēr katrs arods ir slīpējams katru dienu, ja tu esi kāds daiļkrāsotājs, tad viņam arī ikdienā tas viss ir jātrenē. 

Vēl varbūt tas nav tas atklātības brīdis pienācis, bet es varētu arī pasacīt tā, ka, salīdzinot ar to Cimzi, kuram vecāki visai skaidri novēlēja šo mūzikas ceļu, cik dziļi un cik tālu - tas nekur nav tā aprakstīts. Bet mana mamma vēlējās, lai es kļūtu par mežzini. No tīri tādiem praktiskiem apsvērumiem - tu dzīvosi savā mājā, tev būs savs zirgs, tu vienmēr būsi dabā. Man vectēva mājās bija ērģeles, viņš pats viņas uztaisīja. Viņš vispār varēja būt arī slavens inženieris, viņam vienīgajam ciemā bija arī elektrības ģenerators, kas ražoja elektrību.

Bet mums bija tāda audzināšanas hierarhija, iedibināta tāda kārtība, ka, ieejot vectēva mājās, tev gandrīz bija jānostājas miera stājā. Bez šaubām vecaistēvs man bija jāuzrunā uz Jūs, bija jānoņem cepure un nedrīkstēja pie viņa ieiet istabā, ja viņš tur strādāja. Un savā bērnībā es ne reizi nedabūju dzirdēt, nu, palaidni, panāc, izmēģināsim tagad šo te, šīs ērģeles. Man bija tā - vectēva istabā ieiet nedrīkst. 

Mani mīļie vecāki ļoti daudz darījuši manā labā, bet šajā lietā varēja būt citādāk ievirzījusies tā bērnība. Līdz ar to par šīm lietām sāku stipri vēlāk domāt, ka tomēr man pašam kaut kādas klapes tur atnāca vaļā un pats es lēmu braukt un stāties iekšā.

Par dziedāšanu, par dziedāšanas vēsturi arī ir jūsu šī brīža rūpes, top arī viens pamatīgs rakstu darbus, kur arī jūs veidojot ievadu par mūsu dziedāšanas tradīciju, bet, tieši raugoties uz bērnu un jauniešu dziedāšanu.

Jānis Erenštreits: Kādam tas jādara ir. Tas būs par latviešu skolu dziedāšanas svētku vēsturi. Būtībā viņa jau ir labi fiksēta, ja ņemam tos formālos ietvarus, kaut vai pieķerot klāt 1948. gadu, kad bija padomju pirmie Dziesmu svētki un tur jau pirmajos gados bija kopā, dziedāja arī bērnu kori. Oficiālais sākums ir 1960. gads, kad notika pirmie Skolu jaunatnes dziesmu svētki. 

Bet Latvijas skolās dziedāšana sākās daudz, daudz senāk, un to ir kādam jāatgādina un jāpasaka, kas ir bijuši tie cilvēki, jebšu personības, tie skolotāji, kas ir veicinājuši dziedāšanu mazās skolās, kuras faktiski pa skolām vēl nevarēja sacīt, jo toreiz, ja ņemam kaut kādus 1860. gadus, meklē, kur vien kādā kaktiņā varētu sarūmēt kādus 12 bērnus vismaz un nosaukt to par skolu, bet tur bija arī dziedāšana klāt. Līdz ar to ir jāpētī,  pietiekams materiāls ir pieejams un nav nemaz fiziski jānonāk bibliotēkā, tik ļoti labi visas vecās avīzes ir pieejamas.

Un ir jāpēta, kas bija tie cilvēki, personības, kādas jau parādījās tās skolas, sākot jau ar Cimzi, teiksim, un tā tālāk, visi šie semināri. Un bija arī sponsori, kas kādam centīgam latviešu jauneklim arī palīdzēja izskoloties par skolotāju. Viņš atgriezās savā dzimtajā vietā, un tie jau bija tādi, varētu teikt, universāli. Tas pats Cimze, mēs domājam, ka tāds dziedāšanas skolotājs, viņš tikai pazīst notis un māk meldiņus iemācīt. Bet tie bija tādi skolotāji, kas mācēja visu, viņi bija labi matemātikā, izglītoti valodās un tā tālāk.