Zintis Ekmanis: Veiksmīgas sakritības gadījumā par sešinieku olimpiādē var cīnīties

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Pilnīga nekaunība – tā par Krievijas centieniem atgriezties olimpiādē saka bobsleja leģenda Zintis Ekmanis. Starts viņam joprojām šad tad sapņos rādās, bet sirdī rūgtums, ka valstī sports palicis pabērna lomā. Par uzvarām un kritieniem sportā un dzīvē saruna ar Zinti Ekmani Laikmeta krustpunktā.

Raidījuma viesi savulaik plaši zināmais sporta skolotājs Aleksandrs Pētersons ir raksturojis šādiem vārdiem. „Ar Zinti iepazinos 1971. gadā, kad viņš sāka mācīties Saulkrastu vidusskolas 9. klasē. Atnāca Zintis, neliela auguma puisis, tieviņš, taču viņa iekšējo apņēmību un mērķtiecību izjutu gan nodarbību laikā, gan mācībās. Par bobsleju toreiz neviens nesapņoja. Taču, kad pienāca atlases brīdis, Zintis trāpīja desmitniekā. To apliecina arī viņa starts Olimpiskajās spēlēs.” Šāds citāts no laikraksta „Sports” 1984. gadā.

Tieši šis gads Zintim Ekmanim ir īpašs. 1984. gadā Sarajevas ziemas olimpiskajās spēlēs Zintis Ekmanis ieguva bronzas medaļu divnieku ekipāžu sacensībās. Neatlaidība, gribasspēks, drosme – šādi Zintis tolaik raksturo arī citi treneri. Neatlaidība palīdzējusi sasniegt augstas bobsleja virāžu virsotnes, bet drosme teikt, ko domā, prasījusi arī sāpīgus kritienus.

Kad jūs pats pēdējo reizi ar bobu pa trasi nobraucāt?

Zintis Ekmanis: Es nobraucu kādus astoņus gadus atpakaļ laikam. Bet man tur bija neērti sēdēt, man bija gūžas operācija un bija bail tālāk traumēt to. Tāpēc es neesmu vairāk braucis, bet braukt man gribas arī šodien. Kad es atradīšu ērtu sēdekli, tad es braukšu noteikti.

Tagad, aizverot acis, jums joprojām ir priekšā tās virāžas daudzās, kas ir karjeras laikā iebrauktie pagriezieni, starts? 

Zintis Ekmanis: Šad tad arī sapņos tas rādās. Piedošanu es pēdējoreiz braucu 2022. gadā. Jā, es braucu kopā ar tā saucamām 90. gadu zvaigznēm Kēnigszē trasē (Vācijā). 

Visus pagriezienus paņēmāt?

Zintis Ekmanis: Protams. Es braucu ar 1934.gada bobu. Mums tie noteikumi bija tādi, ka divi braucieni - tās kamanas visiem bija dažādas, divi braucieni, kurš tuvāk abus braucienus vienu otram nobrauks. Es esmu nobraucis vienas simtdaļas attālumā abus braucienus. Un es vinnēju, bet es tos vinnēju 2019. gadā. Tā bija vēl iepriekš.

Bobslejs, bobs tas ir ātrums, tās ir virāžas un gadās arī kritieni. Jums ir prātā tas jūsu sāpīgākais kritiens vai trakākais?

Zintis Ekmanis: Man viens no trakajiem kritieniem bija nākošajā olimpiskajā trasē Cortina d'Ampeco. Kad man Upatnieks lika izmēģināt jaunas kamanas ar kaut kādu citu konstrukciju un tās kamanas...  Protams, atbilde nē, neeksistē. Tās kamanas brauciena vidū salūza, un tas bija diezgan smags kritiens. Iedomājieties, ka nākamā virāža ir kādus 7-8 metrus augsta. Un mēs izsitam kaut kādu 10 centimetru biezu baļķi tur virs jumtiņa. Tie puiši, kas sēdēja, Šnepsts un Poikāns ļoti satraumējās. Protams, steigā nekas nebija pabeigts līdz galam nebija, nebija rokturu, pie kā turēties. Visi sabrāza muguras, kaklu, sasitāmies smagi.

Bobslejs var teikt, faktiski ir bijusi visa jūsu dzīve gan kā sportistam karjeras laikā, gan arī vēlākos gados organizējot bobsleja saimniecisko dzīvi. Cik tuvu vai tālu tagad jums ir bobslejs?

Zintis Ekmanis: Es esmu dzīves vērotājs. Mēs ar vadību runājam, arī piezvana šad tad, uzprasa. Pēdējais bija, arī es palīdzēju viņiem. Es vēl pazīstu visus tos ārzemju vadoņus, tad arī daudzus apzvanīju. Bija problēmas un bija bažas, ka krievus atkal pielaidīs klāt pie mačiem, tad nācās tur arī piestrādāt. Īpaši nācās iepriekš 2022. gadā, kad mēs Lozannā, kā mēs sitāmies. Un tur bija tā - vai nu vai, nācās aizkulisēs baigi piestrādāt. Mēs jau runas teicām tur spēcīgas.

Bet par Latvijas bobsleja virtuvi. Man tāds paviršs vērojums no malas, lasot presi liekas, ka latviski sakot - tā, kā kasās mūsu bobslejā, pat netālu esošajā Saeimā nav tādu strīdu un intrigu.

Zintis Ekmanis: Nu, nu, nu…

Bet ar ko tas saistīts? Kāpēc ir tāda ņemšanās pēdējos gados?

Zintis Ekmanis: Visiem gribas uzvarēt. Nē, es atceros, ka mēs kādreiz spēlējām sporta spēles iesildoties, tur arī vienmēr ar kašķiem beidzās, jo visi grib vinnēt. Bet trakākais jau tas - ir labi, kontakta spēles vairāk nespēlēs, spēlēs volejbolu, bet pamanījās jau "izmest pūku" arī volejbolā.

(..)

Jums daudzus gadus bija, protams, cieša sadarbība ar Krievijas sportistiem. Viņi arī brauca pie mums Siguldā trenēties daudzus gadus, kopā startos. Ir vēl kaut kādi kontakti saglabājušies, saites?

Zintis Ekmanis: Es visas saites nogriezu. Tur viens bijušais no Pēterburgas tik uzstājīgi zvana, zvana. Es viņam pateicu: Klausies, kamēr tu, draugs, Pēterpili neieņemsi, vari nezvanīt, tikmēr vari nezvanīt. Nav kontaktu. Ar labiem paziņām tiešām ir nogriezti kontakti. Nu kā krievi parasti saka - nu tas nav tik viennozīmīgi, vai ne? Tas nav tik viennozīmīgi… Ej tu ratā!

(..) Viņi tak visi ir armijā pie tam. Mēs jau cīnījāmies par to, lai krievus nepielaiž, ukraiņi arī piegādāja materiālus. Tur tak ir armijas oficieri. Ir arī pasekots ir viņu "Facebook" ierakstiem. Tur arī var pateikt, kāds ir viņu noskaņojums. Kontakti ir nogriezti. Pat krievu filmas es nevaru noskatīties. Nē, nevar. Arī krievu roku. Kas bija, tur bija daža laba ārija.  Neklausos tādas vairāk. Viss. Nezinu. Būs jāpaiet laikam, milzīgam, lai...

Protams, ar kaimiņiem it kā vajadzētu sadzīvot normāli, bet tas ir kaut kas drausmīgs, tas ir kaut kas drausmīgs. 21. gadsimtā, kad ir visādas ekonomiskās sviras, var vienoties, tomēr var kaut kā vienoties. Nē, ir jāiet slepkavot cilvēkus. Tas ir kaut kas... Es goda vārds, es neticēju. Es neticēju, ka tā tas. Es negribu viņu nosaukt vārdā, bet ka ir tik aprobežots. Ārprāts! Ārprāts!

Bet jūs arī palūkojat, kā krievi cīnās, viņi ļoti grib atpakaļ starptautiskajā sportā, grib atpakaļ olimpiādē.

Zintis Ekmanis: Nekaunība, pilnīga nekaunība. Tas ir sviests. Un olimpiskā starptautiskā [komiteja] arī jau rāda šādas tādas lojalitātes pazīmes. Papētiet krievu sportistu ierakstus. Un ka paralimpiešiem laida spēlēt. Iespējams, starp paralimpiešiem būs tādi, kas ir nogalinājuši Ukrainā cilvēkus. Viņš ir kļuvis par invalīdu. Ārprāts, ārprāts!