Es no sava tēva nevienu brīdi neesmu kaunējusies, jo zinu, ko viņš drošības komitejā darīja – atzīst televīzijas žurnāliste Maija Migla-Streiča. "Panorāmā" lauku reportāžas viņa veidoja vairāk nekā 40 gadu, ir vārdu autore pazīstamām Imanta Kalniņa dziesmām, bet tagad raksta dzimtas vēsturē balstītus bestsellerus. Saruna ar Maiju Miglu-Streiču Laikmeta krustpunktā.

Marts ir Latvijas Televīzijas "Panorāmas" jubilejas mēnesis. "Panorāma" ik vakaru ir ēterā jau 65 gadus. Par aktualitātēm tā skatītājus informē kopš tālā 1958. gad 19. marta. "Panorāmas" vēsture ir Latvijas vēsture. Padomju okupācijas gados tā, protams, bija ideoloģiskās un propagandas frontes pirmajās pozīcijas. Bija cenzūra, čekas uzraudzība un stingri ievērota partijas līnija. Atmodas laikā "Panorāma" kļuva par svarīgu neatkarības alku vēstnesi. Pamorāmieši dokumentēja Tautas frontes dibināšanu, Baltijas ceļu, barikādes un augusta puča dienās redakcijā palika līdz pēdējai ētera sekundei, kad omonieši ar ieročiem ielauzās Zaķusalas ēkā. "Panorāma" ir dokumentējusi Brežņeva laikus un jaunos laikus, "Panorāma" ir fiksējusi visu svarīgāko, ko esam pieredzējuši gan smalkās pilīs, gan lauku būdiņās.

"Panorāma" ir arī Laikmeta krustpunktā vadītāja Arņa Krauzes žurnālistikas skola, viņš sāka strādāt Latvijas TV ziņās 20 gadu vecumā un Zaķusalā nemanot paskrēja 15 gadi. Saruna ar kolēģi, kura var sevi saukt par īstu panorāmieti un ir pieredzējusi televīzijā abus laikus – pirms un pēc neatkarības atgūšanas. Vien no trīs vārdiem viss kļūst skaidrs  – Maija Migla, "Panorāma".

No darba "Panorāmā" Maija Migla-Streiča aizgāja, sākoties Covid pandēmijai. Tas sakrita arī ar laiku, kad viņa bija sākusi rakstīt savu pirmo grāmatu.

"Jutu, ka ir īstais brīdis pievērsties grāmatai, jo nevienam sižeti par laukiem vairs neinteresēja, tur bija tikai medicīna, tikai Covid, lauki vairs nē," stāsta Maija Migla.

Protams, ziņām viņa turpina sekot.

"Ziņu cilvēks nevar atslēgties no ziņām pilnībā, vēl šodien sekoju visām ziņām, vispirms "Panorāmu", tad TV3 ziņas. Tāpat arī ar bijušajiem kolēģiem un operatoriem sazvanāmies, viss vēl sirdī un prātā, bet ilgošanās vairs nav, jo esmu pievērsusies rakstīšanai un esmu tajās grāmatās iekšā," bilst Maija Migla-Streiča.

Maija Migla-Streiča ar "Panorāmu" bijusi saistīta kopš 1978. gada. Kāda tā bija, kad sāki strādāt?

Maija Migla-Streiča: Kad es sāku strādāt, "Panorāma" bija interesanta, man, jaunai sievietei, bez īpašas pieredzes Jānis Dimants uzticēja zvejniecību un jūrniecību. Varbūt izklausās dīvaini, nezinu, ko viņš ar to domāja. Varbūt viņš domāja, ka esmu sieviete un alkoholu nelietoju, tad varu droši braukt pie zvejniekiem un jūrniekiem un viss būs kārtībā. Tā arī bija. Mēs ļoti labi sapratāmies un sadraudzējāmies ar zvejniekiem, līdzi jūrā zvejot nebraucu, bet ar kuģiem gan paspēju kaut kur aizbraukt.

Tas viss man bija interesanti. Mums bija, šķiet, 11 zvejnieku kolhozi un apbraukājām visus, tur bija tādas personības kā "Brīvajā vilnī" Šlesers un Lisments Rojā. Visus jau nevaru saukt, es daudzus atceros un visi viņi televīziju uzņēma labi.

Protams, tie sižeti no tagadējiem atšķiras kā diena pret nakti, tur jau bija noteikts, kas jāstāsta un viņi stāstīja – šogad izpildījām piecgadi jau savlaicīgi, trīs mēnešos padarījām to, kas bija jāpadara gada laikā. Atnāca kuģis un atveda kravu tik un tik tonnas, kas pārsniedza normu par tik un tik procentiem. Tādi teksti bija, tur neko nevarēja darīt. Būtu, protams, interesantāk stāstīt par tiem cilvēkiem, kas uz kuģiem, kas laivās brauc jūrā. 

Uz partijas sapulcēm, paldies dievam, nebija man jābrauc. Tur bija citas personas, kas to darīja, un darīja ar prieku. Ja nu kādreiz kāds apslima, tad aizsūtīja, bet es īsti tā neatceros.

Kā izpaudās cenzūra vai pašcenzūra?

Maija Migla-Streiča: Cenzūru es nejutu, vienīgi ko – kad atnāca meitene no "glavļita" un tad viņa teica – kā jūs tur no augšas. No 2.stāva loga bija kaut kas nofilmēts. No augšas taču to nevar rādīt, kā jūs nesaprotat, ka to nevar rādīt. Un tiltam abus galus nedrīkst rādīt. Tas bija jums jāzina. Es teicu, ka teicu diemžēl nezināju un dabūju pārmontēt. Bet tie bija tādi nieki.

Vai bija sajūta, ka, strādājot "Panorāmā", esi vienā no propagandas līdzekļiem līdzās "Cīņai" un citiem izdevumiem?

Maija Migla-Streiča: Nē, man liekas biju pārāk naiva, lai to izjustu, lai ietu ar tādu apziņu. Es zinu, esmu notēmējusi, ka braukšu uz Jūrmalu, uz zvejnieku kolhozu "Uzvara", kur būs priekšsēdētājs Bumburs, un tad mēs filmēsim to, kas ir, kā zivis kūpina, kā ko. Tad parunāsim. Braucu ar prieku, nedomājot par politiskām lietām, ka es esmu tas rupors.

"Panorāma" bija tā laika partijas un valdības rupors?

Maija Migla-Streiča: Protams. Tikai tie, kas strādājām par zinātni, kultūru, zvejniecību, laukiem – tie cilvēki to tā neizjuta, katrs savā jomā centāmies rādīt to, kas ir. Bet tur bija atsevišķi žurnālisti, kuriem tas bija jārāda.

Kāds Latvijas TV darbinieks ir ierakstījis 80. gados gandrīz visas LTV sapulces. Tas nav darīts slepeni. Tās ir dokumentētas un ieraksti saglabāti. Vēsturnieks Toms Zariņš šobrīd strādā pie doktordarba par Latvijas TV līdz atmodai. Tās ir vēstures liecības par to, cik ideoloģiski stingros rāmjos un apstākļos televīzijai bija jāstrādā, kā kolēģi izvērtē cits, cita darbu, par ko kritizē, par ko uzslavēja. Bija izcili kultūras raidījumi, bet bija arī stingri rāmji, kuros televīzijas darbiniekiem turēties. Vai piedalījās šādās sapulcēs?

Maija Migla-Streiča: Man liekas, es tajās nepiedalījos, bet mums

"Panorāmā" bija tāds darba apkopojums, nezinu, reizi mēnesī, reizi nedēļā. Tad dalīja vimpelīšus labākajiem žurnālistiem. Man par godu vai man par kaunu jāsaka, es nekad nevienu vimpeli neesmu dabūjusi, es nekad nebiju labākā. Tur parasti to dabūja kolēģe, kas atainoja partijas dzīves norises.

Vairāk nekā tūkstotis Maijas Miglas veidoto sižetu glabājas "Panorāmas" arhīvā. Savu darba mūžu aizvadījusi kā žurnāliste, bet jaunībā studējusi Liepājas Universitātē. Vai ar mērķi būt par skolotāju?

Maija Migla-Streiča: Nē, nebija tāds mērķis. Es beidzu 10 klases, toreiz bija eksperimentāls gads, kad bija 10 gadi nevis 11 jāmācās, man bija 16 gadi. Man ļoti patika medicīna, bet tādā vecumā vecāki mani uz Rīgu vienu pašu nelaida un teica; studē vien tepat Liepājā. Tad es arī studēju Liepājā, īpaši nedomājot ko. Rakstīšana man bija asinīs, mazliet kaut ko rakstīju vietējai avīzei, vēlāk kādam žurnālam.

Pirmā publikācija bija 1969. gada 21. martā "Padomju Jaunatnē", raksts "Pasaulē labākā fakultāte". To parakstījusi Maija Līcīte. Tagad Maija Migla-Streiča vērtē, ka rakstītais bijusi liela liekulība, tāpēc pati neatceras tādu, acīmredzot kādam tas bija vajadzīgs. 1969. gadā presē publicēts arī Maijas Līcītes dzejolis, par kuru šodien pati bilst: ak vai, ak vai, te nu nav ko teikt, pirmais kucēns… Dažus gadus vēlāk tapa dzejoļi Liepājas teātra iestudējumam "Brēmenes muzikanti". 

"Tas nāca no sirds, dvēseles, pati nezinu kā to uzrakstīju, kopā ir 14 dziesmas, bet tās citas bija atsevišķi priekš zvēriņiem, tas nebija nopietni, bet trīs bija tās nopietnās," atzīst Maija Migla-Streiča.

Kad Maija Migla-Streiča aizgāja no darba "Panorāmā", viņa pievērsās rakstniecībai un viņas pirmā grāmata bija "Matildes gadsimts".

Maija Migla-Streiča: Tā ir par manu dzimtu, to rakstīju nevis kā grāmatu izdošanai, gribēju izsekot saviem senčiem, kā viņu dzīves sākušās, veidojušās un paralēli meklēju atsauces laikrakstos. Un tā kā bija pieejami digitāli materiāli Nacionālajā bibliotēkā, tad diezgan daudz izdevās atrast par tiem gadiem, kad dzīvoja mani senči. Bet negribu teikt, ka šī ir tikai biogrāfiska grāmata, senči - tā līnija ir izvilkta, tas viss, kas tajos gados uzklausīts no stāstiem un atmiņām par to, ko stāstīja.

Rezultātā iegrimu tik dziļi tajā grāmatā, ka vairs nevarēju tikt ārā, kā iegājis būtu kādā labirintā un apmaldījies, kā paralēlā pasaule, kurā es dzīvoju. Vēlāk, aizejot uz 60.gadiem, kad es jau biju tāda meitene, tur ir mana daiļrade, ne tikai biogrāfija. Katrā ziņā tas tāds Matildes gadsimts, viņas gadsimts, vēstures posms, kuru esmu varējusi parādīt.

13. martā iznāks signāleksemplārs Maija Migla-Streiča trešajai grāmatai – "Sapnis par sargeņģeli". 

Maija Migla-Streiča: Par bērniem, bet ne bērniem. Es mazliet atgriežos "Matildes gadsimtā", atgriežos 60. gados, kad pati biju meitenīte, gāju skolā. Iztēlē pavēroju savas klasesbiedrenes. Katram bērniņam ir savs liktenis un ja nav tas sargeņģelis, tad ir smagi un grūti. Tur ir arī skumji stāsti.

Es nevaru bez datora, piesēžos un tad jau pirksti paši klibina. Nevaru atklāt, vēl mētājos. Iesāku vienu it kā vēsturisku, nopietnu stāstu, bet tad pēkšņi domāju kāpēc nevarētu par kaut ko citu. Bet kaut kas top vienalga.