Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Vajag popularizēt latviešu dziesmas un reizē arī latviešu valodu, jo māksliniekiem sava zeme ir jāmīl un jāmīl sava tauta – pārliecināts latviešu estrādes leģenda Žoržs Siksna, kuru liriskā balss savulaik pasargāja no propagandas dziesmām. Arī par skandināvu saknēm un sirdssāpēm ne tikai dziesmās – saruna ar Žoržu Siksnu Laikmeta krustpunktā.

Kad nesen ar Raimondu Paulu runāju par mūsdienu dziedātājiem un viņu vokālajiem talantiem – Maestro teica: “Tu labāk paklausies, kā joprojām dzied Žoržiks. Noturēt tādu līmeni tik ilgus gadus, tas nav viegli. Publikai viņš patīk joprojām un arī jaunā paaudze viņa izpildījumu novērtē. Žoržiks ir malacis, tur nav ko teikt.” 

Šos vārdus Raimonds Pauls teica par dziedātāju Žoržu Siksnu, kura balsi klausītāji iepazina 70. gadu beigās un kura joprojām skan izcili gan seno, zināmo dziesmu izpildījumā, gan modernos mūsdienu ritmos, jo ar Žoržu kopā vēlas dziedāt mūslaiku reperi, hiphoperi un citi jaunās paaudzes mūziķi.

Maestro saka, ka Žoržiks ir malacis!

Žoržs Siksna: Man patīk, ka viņš sauc par Žoržiku, tā mīļi. Tā mani bērnībā arī sauca vecāki, daudzi paziņas. Tikko satiku viņu Doma laukumā un mīļi apmainījāmies ar laipnībām. Pldies Maestro par skaistām dziesmām un ka viņš novērtē, jo viņš liela autoritāte ir man un, es domāju, mūsu paaudzei. Un tas darba tikums, kas viņā ir, tā kā tāds labs skolotājs. Man laimējies dzīvē strādāt kopā ar daudz izciliem cilvēkiem, no kuriem var mācīties. Tie kolēģi bija vecāki, un tā ir laba veiksme. Tā kā jauniešiem arī daudz ieteikšu strādāt ar vecākiem kolēģiem kopā, no kuriem var mācīties.

Žorž, drīz jau būs 50 gadi, kopš pirmo reizi jūs vērāt Latvijas Radio durvis un pašas zināmākās dziesmas ir tapušas tieši šeit, Latvijas Radio studijā. Un tieši šeit jūs satikāt Raimondu Paulu.

Žoržs Siksna: Pirms tam es viņu satiku Filharmonijā 1977. gadā. Es mācījos pie brīnišķīga vokālā pedagoga – Leonīda Zahodņika. Viņš visu laiku teica – labāk nedziedi filharmonijā, ja tevi gadījumā aicina. Mums visiem bija "Modo" un Pauls, un Lapčenoks. Tie bija mani jaunības elki latviešu estrādē. Un tad pienāca brīdis – bet varbūt, ka tev tomēr jānāk uz Rīgu dziedāt? Kā, bet jūs visu laiku bijāt pret Rīgu? Nē, nē. A tu gribētu? Es saku – protams, ka gribētu. 

Bija zvans Paulam. Viņi kopā strādājuši, jo pirmos vokālistus Zahodņiks Paulam sagatavoja – Noru [Bumbieri], Margitu [Vilcāni], Ojāru [Grīnbergu], Viktoru [Lapčenoku], Lihtenbergu. Mēs bijām ar Laimu Vaikuli nākošais posms. Un Maestro atbrauca otrā dienā noklausīties mani pie Zahodņika mājās, un tad jau aiznākamajā dienā es biju pie Maestro dzīvoklī uz noklausīšanos, kur ieradās arī trīs brīnišķīgas meitenes kolēģes man topošās – Mirdza Zīvere, Aija Kukule, nu jau nelaiķe Pārsla Gerbharde. Un Maestro lepni paziņoja – tas jūsu jaunais kolēģis. Tā es nokļuvu "Modo". Ātri. Pēc nedēļas jau mēs stāvējām uz Filharmonijas skatuves. 1977. gads. Tikko Maestro bija uzrakstījis "Māsu Keriju", izcils darbs. Un tā ļoti ātri aizgāja tas viss.

Bet prakse man bija liela , pirms tam Jelgavā no 1974. gada jau koncertēju, nevis tikai ballītes, bet koncerti bija ar orķestri. Mums bija bigbends "Gamma" Jelgavā, kurā es dziedāju, kādus trīs gadus jau es biju pa Jelgavu pamaisījies.

Žorž, vai atminat pirmās reizes, kad ieslēdzat radio un dzirdat –radio atskaņo dziesmas ar jūsu balsi. 

Žoržs Siksna: Jā. Pirmā bija Paula dziesma ar Jāņa Petera vārdiem "Top un esi", tā bija pirmā, ko es ierakstīju 1978. gadā un kas skanēja radio. To vēl piedzīvoja mana māte. Viņa gan ātri aizgāja, bet to dziesmu viņa dzirdēja. Tā savdabīgi mums ģimenē sanāca, ka mamma bija mans fans. Viņai patika dzeja. No tēva puses, Siksnu pusē ne visai, viņi bija lieli Noras Bumbieres fani. Manu novadniece. Mēs esam no vienas mājas, starp citu, arī Augstkalnē, pie Leišmales.

Vienā mājā?

Žoržs Siksna: Jā, skaistā ezera krastā ir tāda vieta Augstkalne, Mežmuiža, skaista pils pie ezera. Ļoti skaista vieta. Mēs pēc tam iepazināmies un arī kopā pastrādājām.

Un toreiz, kad pirmoreiz sāka jūsu dziesmas skanēt radio, un arī televīzijā…

Žoržs Siksna: Dīvaini, ka ne visai ģimenei patika, bet māte bija mans fans.

Bet televīzija arī sāka jūs rādīt koncertos. Vai Žoržs gāja pa ielu un lūkojās, vai uz jums atskatās?

Žoržs Siksna: Tas bija jau 1979. gadā, kad sākās atpazīstamība vairāk. Bet tas man nav…. Es esmu vairāk tāds ziemeļnieks. Man nav tā tīksmināšanās.

Bet tagad jūsu dziesmas dungo arī jaunā paaudze, kura varbūt pat maz ko zina par savulaik leģendārajiem "Mikrofona" koncertiem, par mūsu estrādi 70. un 80. gados. Kādēļ jums pašam ir interesanti šobrīd iesaistīties šajos muzikālajos piedzīvojumos ar mūsdienu reperiem un citu žanru izpildījumu?

Žoržs Siksna: Vajag popularizēt latviešu dziesmas un reizē arī latviešu valodu, lai tie jaunieši… Kaut kur šis laiks ir briesmīgs, pasaulē briesmīgs laiks, ko mēs pārdzīvojam. Pasaule pārdzīvo lielas krīzes - kari, nemieri, lielvaras grib atkal valdīt pār pasauli un tamlīdzīgi. Un tajā brīdī, es domāju, tā ir tāda laba misija - popularizēt savu valodu, savus dzejniekus, savus komponistus un tāpēc jauniešiem varbūt ka labi, ka viņi lieku reizi neklausās kaut kādas ārzemju… Protams, ka daudz kas ir ārzemēs arī labi, bet nevar teikt, ka tikai viņiem un nekas labs mums nav. Tā nevar teikt, ka pie mums viss ir slikti.

Bet jūsu mērķis, sadarbojoties ar jaunajiem, ir, lai latviešu valoda skan?

Žoržs Siksna: Valoda, jā, latviešu dziesma, latviešu valoda. Lai viņi neaizmirst savas saknes. Tā kā jūsu kolēģi arī to labi dara, ka pēta arī tos ciltskokus, izcelsmi. Lai mēs neaizmirstam, no kurienes mēs esam, ar ko mēs esam savādāki.

(..)

Pirmie ieraksti. Saprotu, ka toreiz ierakstu tehnika bija tāda, ka nevarēja atsevišķi ierakstīt fragmentu, vajadzēja visu vēlreiz.

Žoržs Siksna: No sākuma līdz beigām.

Pirmajās reizēs daudz bija jāpārraksta?

Žoržs Siksna: Jā, it sevišķi trakāk, ja vēl ar ansambli kopā. Ja kāda no meitenēm nokļūdās pie beigām, tad vēlreiz no sākuma. Skaņuvīri bija ļoti augstas klases mūziķi, diezgan nejauki, kuriem ne visai patika populārā mūzika. Tad viņi uz mums labi atspēlējas uz tiem populārās mūzikas dziedātājiem. Lika diezgan ilgi pamocīties, nepieņēma visas versijas, kamēr ar laiku piešāvās un tad jau aizgāja.

(..) 15-16 gados izvēlējāties dziedāšanas ceļu, jo tas bija vieglākais no visiem...

Žoržs Siksna: Protams, protams, visiem iesaku dziedāt, jo klavieres - tas ir šausmas, vijole - tas ir 5-6 stundas katru dienu, klavieres tāpat. Taurīte arī vismaz trīs četras piecas, lai būtu profesionāls klarnetists, lai tiktu augstā līmenī, jo arī Jelgavā es mācījos pie Jūlija Grūtupa, kuram bija augstas prasības, jo viņam bija toreiz izcili audzēkņi, profesors Ģirts Pāže un augstas klases mūziķi, kas spēlē simfoniskos orķestros. Tās prasības bija augstas, un es sapratu, ka man nav tik daudz pacietības. Un dziedāt..., vienīgais, kas ir jādara, katru katru dienu jātrenējas.

Un ja jums šodien vajadzētu spēlēt klarneti?

Žoržs Siksna: Ļoti patiktu, bet es nopietnāk pieietu tam visam. Es mācoties uzspēlēju, nav, ka es pavisam aizmirsis. Protams, ka es neesmu tādā līmenī kā profesionāls klarnetists, man koncertos parasti līdzi brauc saksofonists. Bet kaut ko jau es varētu nospēlēt.

(..) Lai 50 gadu garumā dziedātu un balsi noturētu formā, lai gan jūs sakāt, ka tajos pirmajos gados vēl kaut kas nebija atvēries, bet tāpat šodien arvien dziedāt. Ko tas nozīmē jums?

Žoržs Siksna: Katru dienu trenējos.

Katru dienu trenējaties?

Žoržs Siksna: Balss ir kā stīgu instruments. Ja pazudīs šī izjūta… Klarneti es varu nepaspēlēt kādas četras piecas dienas vai pat pianists var kādu dienu izlaist, bet stīdziniekiem, vokālistiem nē, jo nav jau atzīmēta tā nots kaklā, cik augstu un cik zemu jātrāpa. Tas ir katru dienu, nedaudz, bet ir katru dienu...

Tas tāpat kā jūsu mīļo futbolu, basketbolu, ja grib profesionāli spēlēt, tad jātrenējas.

Žoržs Siksna: Jā, to izjūtu, lai trāpītu tai grozā ar aizsietām acīm, tev jāizjūt tas grozs.

(..)

Kāpēc Žoržam šobrīd ir svarīgi runāt tiešu un skaidru valodu?

Žoržs Siksna: Mēs par daudz... Es uzskatu, ka Atmodas gados mūsu inteliģence ļoti daudz panāca, ka sākās Atmodas gadi. Bija tomēr mums stāvēja priekšā. Jā, toreiz Zigmara [Liepiņa] rokopera bija laikā un vietā ar Māru Zālīti un Igo skaisti nodziedāja. Un jā, tas laiks, kad inteliģence bija kaut kādi, šobrīd to inteliģenci kaut kā neredzu. (..) Kaut kā visi radošie stāv, actiņas nodūruši un nezina, gaida, vai būs "Jaunais vilnis" vai kā viņš sauksies savādāk un cer vēl tikt uz tiem Dzintariem varbūt atkal. Varbūt kaut kāds brauciens būs atkal kaut kur uz Krieviju. 

Tāpēc skumji bija klausīties, Kaupers sūdzējās par to pašu Sipenieci, redzēji varbūt to fragmentu pēc Koru kariem, kā viņš brauc un ka Sipeniece viņam nav pateikusi veikalā tieši, bet aizmuguriski runā, ka viņš ir savā laikā, bet viņš uzstājas diemžēl tajā armijas festivālā pie tiem krievu tankiem. Atceros, ar kādu patosu mans novadnieks Roga, izcilā mākslinieka dēls, teicis, ka Krievija - tā ir iespēju zeme, tur jābrauc, tur jāuzstājas, tur ir nauda. (..) Un tad man gribas teikt: jaunais cilvēk, kādu laimes zemi tu tur redzi, tad brauc un dzīvo tur. Kāpēc jūs braucat atpakaļ? Un dziedāt pie tankiem nevajadzētu.