Mums katram ir jāsaprot, ka karš Ukrainā nav karš tikai pret Ukrainu, tas var atnākt arī mūsu mājās. Tieši tāpēc ir briesmīgi skatīties, ka Latvijas sabiedrība pat šajā gadījumā ir šķēlusies. Un tie nav tikai vietējie krievi un latvieši, tā ir arī daļa tieši latviešu sabiedrības. Tas sākās jau Covid laikā, tie ir visi tie, kuriem Latvija ir neizdevusies valsts. Bet tie ir tie cilvēki, kuriem ir neizdevusies dzīve. Bažīga ir Aija Kuģe. Iilgus gadus viņas mājas bija Belgrada, bet darba vieta radio "Brīvā Eiropa".

Saruna ar Aiju Kuģi Laikmeta krustpunktā.

Aijas Kuģes vārds ārpus Latvijas noteikti ir vairāk zināms, nekā Latvijā. Viņa 90. gados vai ikdienas par Dienvidslāvijas karu ziņoja radio "Brīvība"(svoboda). Viņa ir piedzīvojusi savām acīm, ko nozīmē karš Eiropā 20. gadsimta beigās - naids, bumbu uzlidojumi, nāves un cik smeldzīgas ir kara sāpes un atmiņas.

Aija Kuģe ir dzimusi un augusi Latvijā, Valmieras pusē - Dikļos, bet lielu dzīves daļu pavadījusi Dienvidslāvijā. Dzīvojusi Belgradā. Viņas draugu lokā ir daudz krievu inteliģences pārstāvju, daudz žurnālistu, arī tādi, kuriem pēdējos mēnešos nācies mukt no Maskavas. 

Jau kādu laiku Aija ir atgriezusies dzimtajos Dikļos. Savulaik teikusi, ka pēc Dienvidslāvijas karā pieredzētā, filmas par karu vairs neskātas.

Filmā "Brīvība tiešajā ēterā" dokumentēta epizode, kur Aija Kuģe atradās Sarajevas apkārtnē. Viņa stāsta, ka viss apkārt zied, tikai snaiperus dzird. Viņa mēģinājusi stopēt kādā krustojumā, kur blakus bijis pasakains margrietiņu lauks. Viss balts zied. Aija Kuģe stāsta, kā salasījusi milzīgu pušķi un bijusi tik laimīga, taču, kad nākusi ārā no pļavas, kāds onkulis sāka kliegt - vai tu zini, ka tur ir mīnas. Abi gaidīja kopā transportu un uz jautājumu, kāpēc, ka ir tik skaisti, jūs karojat, viņš atbildējis: mēs karojam tāpēc, ka ir tik skaisti.

"Es neesmu sen bijusi Bosnijā, gadus piecus. Pēc kara es vēl braucu. Kad atgriezos Latvijā, kopš tā laika es neesmu bijusi. Man reizēm gan gribas un reizē arī negribas tur atgriezties. Kāpēc? Tāpēc, ka karš ir pagājis, kara sekas varbūt tā vairs nav redzamas, bet viņas jau kaut kur paliek. Un man arī tās atmiņas aiztikt negribas. Tas ir kaut kas tāds, ko es vispār vairs negribētu. Tas ir palicis manā pagātnē,

es vairs negribētu pastaigāt pa tām margrietiņu pļavām. Man karš vienmēr ir smirdējis pēc naida. Un es negribu atcerēties, kā tajā laikā tie margrietiņu lauki smirdēja," stāsta Aija Kuģe.

Vai var vilkt paralēles starp Dienvidslāvijas karu un šī brīža notikumiem Ukrainā? Arī tolaik pret Serbiju, līdzīgi kā pret Krieviju šobrīd, tika vērstas plašas sankcijas. Vai tās kaut kā ietekmēja serbu politiķus? 

Aija Kuģe: Kas attiecas uz sankcijām, kas tika vērstas pret Serbiju, viņas tik nopietnas nebija. Varbūt svarīgi tajā laikā bija, ka tika slēgta gaisa telpa. Piemēram, Ukrainas situācija būtu citādāka, ja tiktu Ukrainā slēgta gaisa telpa. Nelidoja lidmašīnas, tu varēji tikai ar kādu transportu aizbraukt uz kaimiņvalstīm. Sankcijas bija, bet Serbijai ir laba lauksaimniecība, vienmēr bija, ko ēst. Bet vienmēr trūka augu eļļas.

Aija Kuģe atstāsta kādu epizodi, kur jau pēc bombardēšanas un pirms vēlēšanām, kas bija 1999. gada rudenī, cilvēki stāvēja rinda pēc eļļas, eļļa bija izmesta visos veikalos, cilvēki stāvēja un runāja, ka mūs ar eļļu Slobadans Miloševičs nenopirks. Atmosfēra mainījās.

Aija Kuģe: Nezinu, paralēles ar Ukrainu ir grūti kaut kādas. Tikai tas, ka tas ir karš, šis ir pavisam citāds karš. Karš jau ir briesmīgs ne tikai tāpēc, ka daudz cilvēki iet bojā. Kara smagumu jau nevajadzētu vērtēt pēc tā, cik cilvēki aiziet bojā. Šī būs nodedzināta zeme.

(..) Katrs karš beidzas ar miera sarunām, vienalga, kurš uzvar. Viņam ir jābeidzas un viņš beidzas ar miera sarunām. Pat ja Ukraina uzvarēs, mēs visi to ceram, jo arī mūsu dzīve ir atkarīga no tā, tad tāpat būs kaut kādas miera sarunas, kurās grūti pat iedomāties, ka Ukraina varēs dabūt visu atpakaļ, kas viņai bija līdz 2014. gadam.

Pēckara laiks reizēm ir smagāks, kaut kādā veidā daudz smagāks. Tas, ko cilvēki gaida, kad būs miers, tas būs vēl ilgs periods, par kuru mēs nezinām, kā visu atjaunot, kā dzīvot. Ukrainā cilvēki, daļa, aizbrauks, vēl vairāk aizbrauks, daļa atgriezīsies, bet liela daļa neatgriezīsies.

Levada centra publiskotā aptauja rāda, ka 75% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka neraugoties uz sankcijām, Krievijai jāturpina iesāktais Ukrainā.

Aija Kuģe: Tas  ir ļoti daudz, bet es ticu. Sevišķi, ja Levada centrs to ir pētījis, tam vajadzētu ticēt. Mana pieredze ir tāda, varbūt tie cilvēki, krievvalodīgie vai krievu tautības, kas ir gan Krievijā, gan Latvijā, tie pieder kaut kādam kā tagad saka "manam burbulim". Viņu vidū varbūt, ka ir klusējošie cilvēki, kurus es neredzu un nedzirdu, no tādiem, kas neklusē ir paziņa, izglītota sieviete ar trim bērniem, ar ļoti bagātu vīru, pati arī raksta grāmatiņas un savā laikā saņēma Amerikas stipendiju un mācījās Amerikā.

Viņa Facebook rakstīja - kā vispār tas var būt, kādas  sankcijas, mēs ne pie kā neesam vainīgi. Rietumi grib uz mūsu rēķina iedzīvoties. Tas bija ļoti atbalstīts viedoklis.

(..) Es arvien neesmu atradusi atbildi uz jautājumu, cik tālu var iet sankcijas, vai viņas ietekmēs parastos cilvēkus. Var notikt kaut kas pretējs, tā saliedētība, kas rodas tāpēc, ka tu jūti, ka arī tev uzbrūk, kaut gan it kā neesi Putina pusē. To ļoti grūti pateikt. Tas reizēm nav taisnīgi, jautājums, cik tālu iet katra cilvēka atbildība un cik viņš pie tā ir vainīgs, kas notiek ar Krieviju.