Latvijas Radio simtgadē Monopolā norit sarunas ar savējiem. Šoreiz viesos Radio mazās lasītavas balss Gundars Āboliņš. Aktieris, kurš sen jau vairs nav tikai aktieris. Gardēdis ne tikai virtuvē, bet literatūrā un citās mākslās. Gundars Āboliņš vairs nevēlas runāt par bērnību un mirkļiem Jāņu nakts krāsā. Jo var taču sarunu laist jaunās vai maz izbradātās ganībās.

Latvijas Radio izskan daudz un dažādu balsu. Dažas no tām mūsu klausītāji pazīst tik labi, ka ir grūti iztēloties, kāds būtu radio bez šīm balsīm. Kāda balss runā diskusijās par notiekošo mums apkārt, kāda analizē aktualitātes, kāda priecājas par sportu. Bet ir viena balss, kas lasa. Balss, kas lasa un nelaiž vaļā. Ik pa laikam Latvijas Radio saņem šādas ziņas: „Piebraucu pie mājas, bet nevar izkāpt no auto, jo Gundars Āboliņš man lasa grāmatu.”

Gundars Āboliņš ir strādājis vairākas un dažādas radio stacijās. 

Kāda ir radio pievilcību tev pašam? Kāpēc tev patīk radio, jo tu tomēr visu laiku atgriezies arī pie radio?

Gundars Āboliņš: Man šķiet, ka es nekur neesmu aizgājis no radio, jo, pirmkārt, Radioteātrī ļoti daudz savulaik strādāja mana mamma Vera Singajevska un mans tēvs [Tālivaldis Āboliņš]. Mana tēva vispār pirmā darbavieta bija Latvijas Radio. Viņš bija skaņu tehniķis, jo viņš mācījās par tehniskām lietām radio, radiomehāniku, un viņš lika magnetofona lentes, it īpaši nakts dežūrās, kad bija kaut kam jāskan vai vai agri no rīta, vai vēlu vakarā, un tad viņš tikai par diktoru kļuvu.

Es faktiski šeit, Radio mājas telpās, esmu pavadījis ļoti daudz laika, arī nestājoties pie mikrofona. Tā kā man šķiet, ka es no šīs mājas nekur neesmu aizgājis. Tā kā atgriezties man nevajag.

Gundars Āboliņš ar tulko, viņš to sauc par savu "rīta vingrošanu", ""tas arī ir treniņš, tā ir vingrināšanās savas valodas kā instrumenta pārvaldīšanai; kā vijolnieks trenē savus pirkstus un lociņa kustību vai pianists, vai jebkurš, tā arī aktieris, un es izmantoju šo iespēju tā sevi vingrināt". 

Gundars Āboliņš: Kas attiecas uz tulkošanu, jā, tas ir, bet es to daru lēnām. Es to daru arī vingrinoties, izgaršojot, izspēlējoties ar vārdiem, ar vārdu secību. Jo no vārdu secības un teikuma uzbūves ir ļoti daudz kas atkarīgs, vai tā valoda viegla un raita vai izlasīji, visus vārdus jau tu saproti, kaut kā nelasās. Lasot grāmatu, es uzreiz lielāko tiesu gadījumos var pateikt, vai tulkotājs vai autors savu tekstu ir balsī pārlasījis. Vai, iespējams, nē. Tu vari uzdot šādu kontroljautājumu un tu redzēsi to atbildi. 

Kā tu izvēlies, ko tulkot?

Gundars Āboliņš: Grāmata kaut kā nonāk manās rokās. Un droši vien kāds tur augšā ir izdomājis, ka tai grāmatai manās rokās, uz mana galda ir jānonāk, un es palasu, un, ja tas manī ieskanas vai es jūtu, kā tas latviski varētu skanēt, es pamēģinu. Nu tad varbūt parādu kādam kādu gabaliņu, tad es redzu to reakciju, vai tas interesē. 

Ir iznākušas vairākas viņa no vācu valodas tulkotas grāmatas. Nesen Gundara Āboliņa tulkojumā iznāca Joahima Meierhofa grāmata "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa".

Esmu diezgan pārliecināts, ka tu esi gardēdis.

Gundars Āboliņš: Tas es neesmu. Man garšo labs ēdiens. Un es esmu iemācījies arī vērtēt ēdienu pēc garšu buķetes, kas tur ir, kas nav. Bet pats galvenais ir personīga attieksme, es pat teiktu - kaislība. Pat ja es to pavāru, kurš gatavojis ēdienu, nepazīstu un viņš varētu arī nepazīt mani, kas ir pilnīgi normāli. Es jūtu ēdienā viņa kā mākslinieka kaislību tajā garšā. To kaislību jūt. Ir vai nu barība, vai ēdiens.

(..) Ēdiens ir ļoti, ļoti svarīga cilvēka dzīves sastāvdaļa, ja to vari izbaudīt... Nu, nav jau tanī daudzumā, kaut gan pēc manas komplekcijas to laikam nevarētu uzminēt, nav jau tai daudzumā, bet tajā interesantajā garšu salikumā. Ka tur ir kaut kas atrasts.

(..) Gluži tāpat kā aktierim, tu atrodi kādu mazu niansīti, izmēģini to, un pēkšņi kāds saka: es pamanīju, tu tā izdarīji Es to nekad agrāk nebiju darījis, vienkārši vienā izrādē tā iznāca - izdarīšu tā! Un to pamana. Tā ir ļoti laba baudas sajūta. Jo ir divas mākslas man zināmas pasaulē, kas paģēr tiešu, dzīvu klātbūtni - tas ir teātris, un tā ir pavārmāksla.

Vai ir kāds izaicinājums, kuru tu gribētu teātrī izdarīt? 

Gundars Āboliņš: Dīvainā kārtā manas veiksmīgākās lomas ir pie manis atnākušas pašas un nejauši, reizēm pat kaut kādu pārpratumu sakarā. Es nekad neesmu alcis pēc kādas lomas, jo man ir bijusi sajūta, ka es esmu vienmēr bijis vai nu par jaunu, vai par vecu. Kaut kā nepiedzimu īstajā brīdī. Un tai pat laikā

es nevaru sūdzēties nevienu mirkli, jo esmu tiešām baudījis, es nebaidīšos tā teikt, Dieva labvēlību un viņa, kā saka, spārna patvēruma sajūtu un veiksmi. Man ir veicies ļoti bieži un daudz. Pelnīti nepelnīti? To jau mēs neviens tā nevaram pateikt.

Bet es zinu, ka daudziem maniem kolēģiem varbūt dzīve nav iegrozījusies tā, jo viņiem kādā brīdī šī veiksme ir pietrūkusi. Man nav tiesību par to sūdzēties.

Tava veiksme nākusi komplektā arī ar milzīgu cilvēku mīlestību. 

Gundars Āboliņš: Tā ir abpusēja mīlestība. Es arī viņus mīlu!

Raidījumā skan:

  1. Cisferi Trio. "Saquartvelo Lomazo"
  2. Kneft Hildegarde. "Für mich soll's rote Rosen regnen"
  3. Nat Cole King. "Stardust"