Evija Krūze ir Nacionālā teātra aktrise kopš 1996. gada, par kuru teātra mājas lapā lasām: „Artistiska māksliniece, kuras talants jaunībā visai nežēlīgi ekspluatēts liktenīgu, valdzinošu un pavedinošo hetēru lomās, bieži vien liedzot parādīt, ka arī skaistām sievietēm ir veselais saprāts, pašlepnums un sarežģīta iekšējā pasaule. Pēdējos gados Evija savās lomās apliecinājusi ne tikai brīnišķīgu humora izjūtu un sieviešķīgu šarmu, bet arī dzīvesgudrību, liekot domāt par tiem dziļajiem ūdeņiem, kas šajā māksliniecē vēl var atklāties.”

"Man šī sajūta ir vienmēr ir bijusi, ka man ir tikai jābūt aktrisei un nekam citam. Jā, ir. Nu jau tā atskatoties, es saprotu, ka es neesmu kaut kur maldījusies neceļos savā dzīvē, ka šī ir mana vieta. Es teātrī jūtos vislabāk. Dzīvē arī, protams, jā, bet teātrī ir tik daudz iespēju izdzīvot šīs dažādās dzīves, izanalizēt, iemiesoties, uzzināt ko jaunu. Un visu laiku tu esi kustībā. Jā, un tas arī rada šo jaunību cilvēkā. Ka tu esi kā mūžīgais students. Tu visu laiku mācies. Visu laiku!

Tev ir kāds, kas tev pateiks: tas nav labi,  dari tā vai tā, un tev ir jāklausa, kaut tev jau ir cik gadu. Vienalga būs kāds, kuram tev ir jāpaklausa kaut kādā brīdī," sarunā atzīst Evija Krūze. "Un šī ir brīnumu profesija un tāda jaunības, jauniešu profesija būtībā. Katram, lai cik mums būtu gadi, mums ir jābūt kā jaunietim, jaunam cilvēkam."

Evija spēlējusi seriālos „UgunsGrēks”, „Viņas melo labāk”, „Nemīlētie” u.c., precējusies ar uzņēmēju, grāmatu izdevēju Aimuru Krūzi un audzina divus dēlus – Bruno un Robertu. Šoruden par Mātes lomu izrādē „Ugunsseja” viņa saņēmusi „Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada aktrise otrā plāna lomā. Par šo veikumu viņa izpelnījusies arī Nacionālā teātra ceļojošo balvu – Elzas Radziņas kulonu.

"Tas man ir tiešām tāds apbalvojums, kas ir gaidīts, tiešām arī gaidīts visu mūžu," par "Spēlmaņu nakts" balvu atzīst Evija Krūze. "Jo katrs aktieris, uzsākot savas pirmās gaitas, viņš grib būt labākais. Viņš grib būt novērtēts, lai saprastu, ka tas ceļš, ko tu ej, ka tas ir tas pareizais, un jebkurā tavā solī ir vajadzīgi cilvēki, kas tev pasaka - jā, ir labi. Kas tevi motivē, lai tu ej uz priekšu.

Un ir saprotams, ka ir kolēģi, kas arī ļoti labi spēlē. Nav tādu aktieru, kas apzināti haltūrētu un negribētu darīt savā profesijā kaut ko. Tad tad ir vienkāršāk aiziet citu profesiju darīt, jo mūsu atalgojums nav tik milzīgs, lai būtu vērts mocīt sevi visu dzīvi, ja tev tas nepatīk. Ja tu esi uz tās skatuves, būt kaut kur priekšgalā, es domāju, katram ir vēlme.

Kad es biju jaunā aktrise vēl, vienreiz biju nominēta "Spēlmaņu naktij", nedabūju to balvu, un vienmēr esmu vēlējusies kaut kad, kad ir kāds labs darbs paveikts, ieraudzīt tajā nomināciju sarakstā, ka tu esi novērtēts. Bet man jau sāka šķist, ka es esmu vispār izslēgta kaut kur, neredzama. Ka vienmēr katrs tas labais darbs kaut kā aizslīd garām, un gadu gaitā es sāku par to vairs nedomāt. Nav jau tā balva tas svarīgākais. Svarīgākais ir, lai tu pats gūsti piepildījumu un pats saproti šo sajūtu, ka tu esi labi paveicis darbu. Un es vairāk ar to esmu aprobežojusies, tādā veidā ļoti kontrolējot, cik labi es esmu izdarījusi kādu savu darbiņu, cik labu paveikusi. Un vienmēr šī sajūta ir arī diezgan patiesa.

Bet ir lomas, kur ir tā šauba - ir labi vai nav? Tomēr, ja ir šī atzinība no malas, tu daudz drošāk vari spēlēt to lomu un daudz drošāk vēl mesties iekšā un vēl vairāk dot no sevis.

Tā kā es domāju, jebkura atzinība ir tikai impulss, lai dotos uz priekšu ar tādu lielāku aizmuguri: tu esi pieņemts starp tiem labākajiem, uz brīdi uzņemts, atzīts, ka tu kaut ko labu esi paveicis, ka tu esi novērtēts, bet tas nenozīmē, ka ir jāapstājas, un tas tomēr uzliek vēl lielāku atbildību, katru lomu tālāk spēlējot, ka tevi jau tagad vērtēs - ir tā labākā vai nav tā labākā aktrise? Tas ir mazdrusciņ tāds slogs jau tagad."

 

Raidījumā skan:

  1. Amy Winehouse. "Rehab"
  2. Audrey Hepburn. "Moon River"
  3. Katie Melua. "Nine Million Bicycles"
  4. Ivars Stonins. "Nē, manis nav"