Iestājoties aktieros, liekas, ka nu tik viss būs. Pēc tam tu aplauzies un saproti, ka pilnīgi nekas nebūs. Tad nāk nākamā cerība, ka varbūt tomēr. Monopolā - aktrise Liene Sebre. Tādas tās lietas – Tutas lietas.

Lienes Sebres vecvecāki atstāja Latviju kā bēgļi 1944. gadā, apmetoties ASV. Uz dzīvi atpakaļ Latvijā Liene ar ģimeni pārcēlās 1994. gadā. Lienes dzīvē teātris vienmēr bijis klātesošs, arī viņas vecāki iepazinušies ballē pēc kādas izrādes.

"Īstenībā es esmu trimdas bērns, es piedzimu Amerikā, es sāku savu dzīvi tur, mani vecāki visu savu dzīvi ir nodzīvojuši Amerikā, un tad mēs atbraucām uz šejieni. Un es zinu, ko nozīmē tad tās divas pasaules, ko nozīmē tā nesavienojamība, ko nozīmē censties uzturēt latviskumu laikā, kad ir sarežģīti to izdarīt," atzīst Liene Sebre.

Un arī šodien Liene pati domā par vienotību, par latviešiem, kuri dzīvo visur pasaulē.

"Prieks, ka viņiem izdodas uzturēt latviešu valodu, mēs esam tik maz vispār latvieši, mums ir jāpriecājas par to, ka cilvēki vēl runā latviski, mums ir jāatbalsta viņi, bet arī šeit, esot Latvijā, mums ir jābūt vienotākiem, manuprāt. Mēs nevaram tā izklīst katrs savā patmīlībā un slēpties aiz kaut kādiem tādiem aizsargiem,

ka mūs noteikti jeb sačipot un kaut kādas tādas lietas. Kaut kā vairāk uzticēties cilvēkiem vajag,"  vērtē Liene Sebre.

Mācījusies Rīgas Hanzas vidusskolā, bet Kārļonkuļa, izcilā aktiera Kārļa Sebra, aiziešana mūžībā Lienei likusi saprast, ka aktiermeistarības ceļš jāturpina. Studējusi Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra aktieru kursā Mihaila Gruzdova un Indras Rogas vadībā, un 2015. gadā nonākusi uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves Elīnas lomā Mihaila Gruzdova izrādē “Jūtu tektonika”, kur viņas skatuves partnere bijusi Indra Roga.

"Es atceros, man bija pirmā pirmizrāde ar lielo lomu “Jūtu tektonikā" Nacionālajā teātrī un bija pavērtas zāles durvis aizmugurē vaļā, kur sēžu pie skaņu pults parasti. Tās durvis vaļā, un tur ir bilde, Kārļonkuļa glezna, un tas arī man bija tāds drošs atbalsts, jo es biju ļoti nobijusies to izrādi veidojot. Ārprāts, cik es biju satraukusies un tur tā bilde un kaut kā, jā, paldies!" atklāj LIene Sebre.

"Man vispār liekas, ka teātrī tie aktieri daudzi ir palikuši, mūsu grimētavā man visu laiku ir sajūta, ka vēl kāds ir. Mums teātra grimētavā, trešais ģērbtuvē, kur es esmu, nestrādā interneta rūteris, viņš vienu reizi, otro reizi mainīts, mēģināts viss kaut kas saslēgt, vienkārši neiet, tajā telpā nestrādā internets, nezin kāpēc," par teātri stāsta Liene Sebre.

"(..) Es tam ticu, ka lielās prīmas vēl joprojām dažas tur sēž un ka arī lielie grandi pa teātri lido, skatās uz jaunajiem aktieriem, varbūt kādreiz palīdz, kādreiz kāds izjoko. Ir jau skaidrs, ka aktieri arī viens otru izjoko, bet citreiz nemanot pazuda kāds rekvizīts..."

Liene spēlējusi arī Ieviņu “Skroderdienās Silmačos”, Rosario “Miglā”, Sulamīti un Hildu “Svina garšā”, Mašu “Kaijā”, Misis Martinu “Plikpaurainajā dziedonē”, Silviju “Cīrulīšos” un citas lomas. Vēl Liene iejutusies Samantas lomā seriālā “Viņas melo labāk”, bet pašas jaunākās paaudzes mīlestību iemantojusi kā sirsnīgā un atraktīvā TV bērnauklīte Tuta LMT viedtelevīzijas raidījumā “Tutas lietas”, kurā bērniem palīdz iepazīt pasauli.

"Uz aktieriem mani negrūda. Es atceros, reiz es prasīju mammai kaut kad vidusskolā, es gribētu dziedāt, viņa teica, ka tas laikam nebūs mans lauciņš un ka varbūt es varētu izvēlēties kaut ko citu darīt," atminas Liene Sebre.

"Mani aizsūtīja uz teātra pulciņu otrajā klasē, uz teātra pulciņu "Zīļuks" Skolēnu pilī, un tur man nebija lielas lomas nekad, vienmēr tas putniņš, tas koks, tā pelīte tur aizmugurē, tas piektais rūķis. Man likās, ka šis nav man, bet kaut kā beigās tas izvērtās citādāk.

Mani vecāki nespieda uz neko. Viņi vairāk lika man domāt, kas man padodas, uz kurieni vajadzētu iet, mamma mēģināja virzīt varbūt uz kaut kādu pasākuma vadīšanu, kaut ko tādu. Es sniedz vairākās vietās arī dokumentus, arī domāju uz psiholoģiju varbūt iet, jo mani tas saista, bet es nekādā gadījumā negribētu, ka mana mamma ir mana pasniedzēja. Vecāki vienkārši atbalstīja manas vēlmes, Viņi teica, būs labi."

Arī savā ikdienā Liene gādā par bērniem, rūpes viņa velta meitai un vienlaikus ir atbildīga par diviem puišiem - sava dzīvesbiedra dēliem. Dzīvē ārpus teātra Lienei patīk darboties praktiski - pārkrāsot skapīti, tamborēt un adīt, Lieni saista tēlniecība, un viņas kaislība ir arī dejošana, spēkus Liene gūst dabā un dārza darbos, bet savu dienu nevar iedomāties bez rīta kafijas.