Andris Bulis ir Dailes teātra aktieris kopš 2018. gada. Pats atzīst: „Es teātrī jūtos ļoti labi – man patīk kolēģu attieksme, teātra politika, profesionalitāte. Tā sajūta, kad tev aplaudē tūkstotis cilvēku, nav salīdzināma ne ar ko citu.”

Māra Martinsona filmā „Zeme, kas dzied” par Dziesmu svētku dzimšanu Andris nofilmējies Riharda Tomsona lomā. Tas ir viens no galvenajiem varoņiem, uzņēmējs, viens no organizatoriem, lai Dziesmu svētki pirms 150 gadiem notiktu.

Pēdējā laikā Andris izveidojis arī trīs jaunas programmas. Vienā no tām viņš lasa dzejoļus no paša dzejas grāmatām, muzikālo pavadījumu veidojot Tomam Juhņēvičam vai Ērikam Upeniekam. Vairāk izklaidējoša ir programma kopā ar Gintu Grāveli, savukārt kopā ar Matīsu Pavītolu izveidota Andra dzejas programma ar Matīsa  oriģinālmūziku. Lasīt savu dzeju cilvēkiem ir liels izaicinājums, jo tas daudziem ir kaut kas nezināms, un, par spīti tam,  jāmēģina klausītājus padarīt par savējiem.

Viena  no lomām, ko atveido Andris Bulis, ir Gotfrīds Lencs iestudējumā "Trīs draugi", ko veidoja Regnārs Vaivars.  

Andris Bulis: Paldies Regnāram, jo sākumā nebiju paredzēts uz šo lomu, man bija cita loma. Es tā mierīgi arī dzīvoju. Līdz brīdim, kad man piezvanīja un pateica, ka man būs Gotfrīds. Man patīk process, jo ar Regnāru strādāju uz lielās skatuves pirmoreiz. Biju pirms tam vienā komercprojektā saticies. Šī loma, jā...

Es gan smējos, es sāku skaitīt pēc Gotfrīda, ka es kādās sešās lomās esmu miris. "Romeo un Džuljetā" kā Merkucio esmu miris, tad es esmu pie Džilindžera pirmajā "Lulū" miris. Katrā trešajā "jāliek karote"... Māņticīgs? Nē! Tie, kas uz skatuves daudz mirst, ilgi dzīvo. Es tā lasīju.

Man man tā loma ļoti patika, aizvien patīk. Prieks, ka izrāde tiek spēlēta [Trīs draugi].

Kādas ir sajūtas, kad lasi savu dzeju?

Andris Bulis: Tas ir katru reizi daudz grūtāk, nekā iziet uz Dailes teātra lielās skatuves un spēlēt Gotfrīdu, vai kādu citu darbu. Viņi sēž zālē, mēs esam uz skatuves. Un tad ir šis brīdis, kad iznāc mazā lauku bibliotēkā vai kultūras centrā, un pretī sēž cilvēki, kuri ir atnākuši un dažkārt pat nav rakstīts, kas tur būs, viņi ir atnākuši un tad lielā pazemībā tu mēģini viņus uzreiz jau biedēt, ka būs jāklausās mana dzeja, Imants Ziedonis nebūs.

Mēs runājamies, un es esmu sapratis... Esmu lauzis šo ceturto sienu, es uzreiz runāju. Tā kā man ir četras grāmatas, es arī stāstu uzreiz, kādēļ šīs grāmatas, par ko būs dzejoļi, jo tad ir vieglāk tikt šim cilvēkam klāt, un viņš jūtās arī personīgāks attiecībā pret mani. Vienkārši nolasot dzejoļus, kādam šķiet interesants atskaņas, kādam liekas varbūt tādas vājas atskaņas, bet tiklīdz tu spēj paskaidrot, vai dot to vēsturi vai šo stāstu, tad tas cilvēks kļūst tuvāks un tas ir vērtīgākais. Mēs parunājāmies stundu, pusotru, ja tas kopā ar Tomu vai Ēriku, tad tā ir mūzika un mēs mēģinām atrast šo intonāciju un atmosfēru, savukārt ar ar Gintu mēs mazliet padauzāmies, arī nopietni parunājam.