Anete Bendika. Tie, kuriem humors ir daļa no darba, caur jokiem mēdz stāstīt būtisko

Rīt, 1. aprīlī, jokos un izjokos visi, bet tie, kuriem humors ir daļa no darba, caur jokiem mēdz stāstīt būtisko. Monopolā saruna ar pedagoģi un daļu no improvizācijas teātra "Divas" – Aneti Bendiku.

Var jau būt, ka fakts, ka rīt būs 1. aprīlis, lika pāršķirstīt latviešu jokdaru plauktus un uzdurties Anetes Bendikas vārdam. Bet jāatzīst, ka Anete nav jokdaris vārda vienkāršākajā nozīmē. Jā, Anete kāpj uz skatuves improvizācijas teātrī, no kura jau parasti sagaida jokus un smiešanos, bet ne jau tikai. Anete vada pasākumus, nebaidās publiski runāt par nopietnām tēmām un pieredzēm un ir mamma saviem bērniem, kas Anitas gadījumā ir vēl viens īpašs stāsts.

Vai tiešām ar jokiem var pateikt to, ko nevar izdarīt nopietni? Vai jokiem vienmēr kāds ir jāpazemo? Vai ir iespējams, ka improvizācijas teātrī smieklu būs mazāk nekā nopietnu zemtekstu? Vai ir kāds veids, kā izvēlēties īsto kāzu vai pasākumu vadītāju? Un atbildību pret to, kas ir mums apkārt, mēs mantojumā iemācāmies? Par saruna ar improvizācijas teātra "Divas" vienu no divām Aneti Bendiku. 

Viņa atzīst, ka "Divas" šobrīd aizņem lielāko darba daļu. "Mēs par to esam priecīgas. Mēs esam daudz strādājušas, lai tas varētu saukties par darbu, nevis hobiju," bilst Anete Bendika.

Cik bieži improvizācijas teātra aktrisēm sanāk piedzīvot mirkli - to gan mēs negaidījām?

Anete Bendika: Es priecājos, ka mums izdodas to piedzīvot, jo jocīgā kārtā, to esam runājuši arī ar citiem improvizatoriem, ka improvizācijā var piezagties klāt rutīna. Un mākslas formā, kurā nekas nav paredzams, pēkšņi secini, ka tu jau kaut ko sāc paredzēt. Tad ir ļoti svarīgi visu laiku varēt pārsteigt pašām sevi. Un tieši martā izrādēs mēs secinājām, lai arī bija kļūdas, ko analizējām, paldies Dievam, mēs vēl spējam viena otru pārsteigt un piedzīvot to negaidītību. Ja mēs divatā spēlējam astoņus gadus, tad tu vari iztēloties, uz cik daudz randiņiem, piemēram, mēs esam bijušas ainā, cik randiņu ainas esam spēlējušas. Tad ir ļoti svarīgi saglabāt to negaidītību un pārsteigt sevi un vienai otru.

Vai tajā spēles momentā mēs nepietuvojamies robežai, kuru varam pārkāpt netīšām un kļūt vai nu aizskaroši, vai nepatīkami.

Anete Bendika: Tas ir viens no iemesliem, kā šīs robežas mums izdodas pārkāpt vai nepārkāpt kopā, kāpēc mēs dibinājām improvizācijas teātri "Divas". Improvizācijā lēmumi tiek pieņemti sekundes simtdaļā, viss notiek ļoti ātri un uz vietas. Ir svarīgi, ka jūs esat vienojušies par kaut ko pirms tam. Un tas nav scenārijs. Tās ir vērtības. Man ar kolēģi Elīnu Geidu ir vienota izpratne par to, ko mēs gribam rādīt uz skatuves, kā mēs gribam to rādīt. Mums ir vienota vērtību sistēma, lai arī personības mēs esam ļoti atšķirīgas. Līdz ar to mēs, ja arī pārkāpjam robežas, mēs ejam tajā virzienā rokās sadevušās kā komanda, apzinoties, ka mēs esam zonā, kurā vajag lielāku uzmanību, zināšanas un prasmes. 

Mums abām ļoti patīk kā komiķis, viņš gan ir stāvizrādes pārstāvis, Daniels Sloss. Viņš ir runājis par pilnīgi visām aizliegtajām tabū tēmām. Bet viņš saka, ka ir vajadzīgas zināšanas un empātija, lai spētu jokot par to. Tad ir liela atšķirība, vai tu to joku pasaki kaut kādā stereotipiskā manierē tāpēc, lai vilktu to tēmu uz leju, vai tu pieej ļoti gudri tam. Vai tur ir empātija, vai tu vienkārši apžļambā kaut kādus vecus stereotipus, un tie ir aizskaroši, un nevienam nav interesanti.

Raidījumā skan:

1. RAYE - "Click clack simphony"
2. Papautai (Afro Soul) - "AI"
3. Nora Bumbiere - "Lūgums"