Ir Latvijas Valsts svētku laiks. Un ir laiks arī Monopolā aprunāties ar vēsturnieku Kasparu Zelli par to, cik svarīgi mums ir apzināties pašiem savas valsts stāstu un mūsu vietu tajā.

Šogad atzīmējam jau 35. gadadienu kopš neatkarības atgūšanas. Par to, vai 35 gadi ir daudz vai maz un vai arī šajā laikā esam mainījuši to, kā skatāmies paši uz sevi un savu vēsturi, saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku, vēsturnieku Kasparu Zelli. Kurš gan cits, ja ne vēsturnieks ar iemaņām socioloģijā, varētu būt tas, ar kuru pašķetināt jautājumus, kas skar vēstures mainīgo dabu, dažādus procesus sabiedrībā un galu galā arī vārdu brīvība.

Kaspars Zellis: Jau kopš 80. gadu beigām es ļoti aktīvi sekoju līdzi tam, kas notiek valstī, es ļoti aktīvi iesaistījos Tautas frontes skolas sekcijā un piedalījos dažādos pasākumos, par kuriem šodien jau hrestomātiski runāt, gan Baltijas ceļš, gan citās lietas.

Bet, 4. maijs ir palicis kaut kādā atmiņā kā ļoti saulainu dienu. Diezgan labi atceros šo dienu, jo tajā dienā man bija paredzēts treniņš, uz kuru es nekad nekavēju un vienmēr ierados laikus. Es sēdēju pie televizora, un notika šī balsu skaitīšana. Es skatos uz pulksteni, pulkstenis jau iet pāri, treniņš jau sāksies drīz un tās balsis tiek skaitītas. Un beidzot ir šis rezultāts. Tad es laimīgs, ir nokavētas kādas 40 minūtes, skrienu uz šo treniņu, un, aizskrienot uz turieni, secinu, ka tur neviena nav. Man liekas, ka visi pārējie arī bija pavadījuši laiku pie televizora. 

To ļoti laba kaut kā atceros, ka es sēdēju pie treniņzāles uz kāpnītēm, spīdēja saule un bija tāds ļoti gaišs noskaņojums tīri emocionāli. Likās ļoti daudz, ka tagad viss mainīsies, mēs beidzot esam kļuvuši brīvi. 

(..)

Muļķīgs jautājums varbūt. Bet šajā laikā - 35 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, kā tu domā, kas ir svarīgākais, ko tu dari, lai Latvija būtu stiprāka?

Kaspars Zellis: Grūti pateikt. Man liekas, ka vienkārši es radu zināšanas, un šīs zināšanas, manuprāt, ir tas, kas mūs var spēcināt.

Tu pilnveido mūsu stāstu.

Kaspars Zellis: Es viņu pilnveidoju. Es varbūt uzdodu jautājumus, nedaudz varbūt arī kaut kur apšaubu to mūsu stāstu, bet tas nav domāts, lai to stāstu padarītu vājāku, bet tieši otrādi - stiprāku.

(..)

Bieži vien ir metafora, ko mēs lietojam, ka latvietis ir viensētnieks, kurš redz tikai savu sētu un citus negrib redzēt apkārt. Dzīvojot sabiedrībā un mēģinot attīstīt šo valsti, mums ir jāredz arī šīs citas perspektīvas, citi cilvēki. Nav jāuzskata viņi kā mūs apdraudoši, bet kā mūsu līdzcilvēki. Un mums ir tik tiešām ir vesela gūzma kopēju lietu, kopēju vērtību, par kurām mēs varam cīnīties un iestāties, neskatoties uz to , ka mēs esam ļoti dažādi.

Vai mēs varam teikt, ka valsts ir vienošanās?

Kaspars Zellis: Zināmā mērā, jā. Tas jau kopš Hobsa [Tomass Hobss] laikiem tiek atzīts, ka valsts pamatā ir vienošanās. Protams, tas ir, kad lielākā daļa sabiedrības pieņem, leģimitizē šo iekārtu, kopējas vērtības, uz kurām mēs kaut kādā veidā virzāmies. Ir varbūt problēmas, ka ne vienmēr mēs varam ieraudzīt to, uz kurieni mēs ejam, it sevišķi šajā trakajā pasaulē, kad, man liekas, ir problēmas ne tikai šo valsts galamērķi ieraudzīt, bet pat savu dzīvi dažus mēnešus uz priekšu jau tālāk paredzēt. Tas ir grūti. Bet to, ka mēs gribam būt civilizēti, mēs gribam būt eiropeiski, mēs gribam būt saprotoši, toleranti, demokrātiski.

Kas ir tās brīvības, par kurām tu visvairāk iestāsies un kritīsi?

Kaspars Zellis: Pirmkārt, tā ir vārda brīvība, nenoliedzami, jo bez vārda brīvības, man liekas, neviens cilvēks nevar pastāvēt un attīstīties brīvi.

Līdz 18 gadu vecumam dzīvoju sabiedrībā, kurā bija jātur tā mute, un par mutes palaišanu, lai arī nesauca varbūt, manā gadījumā nekādas sankcijas nebija, bet skolotāji rājās bieži vien par "neattīstītu politisko izpratni" vai vēl kaut ko tamlīdzīgu, kad es īsti nevarēju saprast, kāpēc man jānosoda kaut kas, par ko es īsti nezinu, piemēram, amerikāņu iebrukumu Granadā vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. 

Bet mums ir jāpieņem arī tie uzskati, kuri mums varbūt nepatīk. Šeit, man liekas, ir viens tāds paradokss, ka es uzskatu, ka ne visi uzskati var būt mums ir jāpieņem. Tie uzskati, kas mūs ved projām no brīvības, domāju, pret tiem ir ļoti asi jāvēršas. Šajā gadījumā pret viņiem nevar būt toleranti. Nevar būt tolerance pret netorelanci.

Mums izdosies?

Kaspars Zellis: Es ļoti ceru, ka jā. Citādi būs ziepes.

 

Raidījumā skan:

  1. Aurora – "Barjera"
  2. Reinis Jaunais – "Virsotnēs"
  3. Primus – "Follow the Fool"