6.jūlijā Dana savā Facebook kontā ierakstīja: „Vēl nekad iepriekš nebiju redzējusi tik daudz sāpes, bet arī nekad iepriekš nebiju izjutusi tik daudz mīlestības. Ziedi uzzied pretī saulei starp raķešu un ložu atliekām, ziedi zied par spīti aviobumbu sprādzieniem. Es sapņoju par tīrām un mierīgām debesīm virs galvas. Dzīvība un mīlestība uzvarēs. Ukraina būs brīva.”

Danai Isarovai ir daudz no ukraiņu temperamenta, jo viņas mamma ir latviete, bet tētis ukrainis. Viņa ar sirdi uz dvēseli seko tam, kas notiek Ukrainā, jo lielā radu saime dzīvo Čerņihivā. Dana Isarova ir bērnu ārste, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju kontroles dienesta vadītāja un docētāja Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedrā. 2021. gadā viņa saņēmusi Latvijas Ārstu biedrības apbalvojumu „Gada jaunais ārsts 2020”.

Bet kādreiz Dana vēlējās kļūt par dejotāju, un „Dzirnās” iemācījās mīlestību pret deju un kustību, treniņi bija viņas terapija, kur atslēdza prātu no ikdienas rūpēm, un līdz pat vidusskolas beigšanai dejošana viņai bija viss.

Kāpēc Dana Isarova izvēlējās kļūt par ārstu?

"Atceros, bērnībā, kā es teicu, ka nekad nebūšu ārsts, jo redzēju to sižetu televīzijā par zemajām algām, ka ārsti tur cīnījās, gribēja lielākas algas. Es domāju, nē, nē, es būšu profesijā, kurā būs lielākas algas, ļoti daudz pelnīšu un visas no tā izrietošās sekas. Bet tad vidusskolā vai arī nedaudz ātrāk pamatskolā es sapratu, ka bioloģijā man ļoti patīk anatomijas tēmas, cilvēka veselības tēmas, un vecāki, es atceros, bija saruna, viņi man prasīja, ko tad es gribētu darīt nākotnē, un tad viņi arī varbūt ierosināja no tās manas intereses par to anatomiju, ka varbūt pamēģināt iet uz ārstiem. Un patiesībā arī domāju, ka tā bija laba izvēle," stāsta Dana Isarova. "Mācīties man padevās, es biju ļoti slinka, bet man ir paveicies, ka ir laba galva un laba atmiņa, bet kopumā es biju diezgan slinka. Un es gribēju, teiksim tā, patestēt tās savas spējas, vai spēšu to izdarīt vai nē."

"Būs ļoti liels pārsteigums, bet man bija divas izvēles, par universitāti runājot: bija medicīna un bija multimediji, reklāma un visas tās pārējās lietas. Es biju uz skatuves visu laiku un man teica, ka es arī labi runāju, es arī uzstājos runas konkursos, arī dzejas lasījumi visādi bija, folkloras kopas. Es bērnībā darīju visu pēc kārtas.

Un tad ļoti netipiskas divas izvēles, bet tiku medicīnas studijās, bija grūti, mācījos es labi, līdz ar to tiku budžetā, bet turēties tur bija liels izaicinājums," atklāj Dana Isarova.

Runājot par mācībām, Dana min, ka "ir jābūt ļoti kreatīvam arī medicīnas studijās, jo ir jāsaprot, ka

absolūti visu iekalt un iemācīties nevar, ir jāizdomā kaut kādas metodes, kā tevi atcerēties svarīgāko, kā iemācīties domāt medicīniski. Špikot nedrīkstēja, bet, protams, arī tas tika darīts kaut kādās atsevišķās situācijās, jo tiešām tas apjoms, kas mums bija jāiemācās sešu gadu garumā, tagad atskatoties, liekas, ka tas ir neiespējami. Ja man vēlreiz tas būtu jādara, es padomātu divreiz. Tur slinkumam nebija vietas, tur bija vienkārši jāmācās".

Turpināt medicīnas studijas palīdzējuši pasniedzēji, kas iedvesmoja un kuriem gribējies līdzināties.

"Tad atrod to motivāciju sevī turpināt, jo

kopumā tās nav rožainas studijas. Tās ir studijas, kas tevi salauž, salauž tavu personību tāpēc, ka grūtības ir milzīgas un tev ir jācīnās pašam ar sevi katru dienu sešu gadu garumā un tad vēl arī rezidentūrā. Un, ja tu neatrodi to, kas tevi tur notur, pat ja tā ir viena kaut kāda maza lieta vai nozare atsevišķi, vai cilvēks medicīnā, patiesībā ir diezgan grūti," vērtē Dana Isarova.

"Pirmajā kursā visgrūtākais moments patiesībā bija tie pirmie trīs mēneši, kad ļoti daudzi cilvēki vienkārši sāka iet projām no studijām, jo kad tev pasaka, ka medicīnas studijas ir grūtas, tev ir tāds - nu jā, mācīties vispār grūti, bet, kad tu nonāc tur un saproti, ka tā ir pilnīgi cita pasaule, kurā patiesībā tev tā neviens ļoti roku nepados, lai tev palīdzētu, ka tev pašam jācīnās, tad nu tas ir tāds izaicinājums."