Ārsta diplomu Karīna Beinerte ieguva Latvijā  – Rīgas Stradiņa universitātē, taču rezidentūru apzināti  izvēlējās Apvienotajā Karalistē labā medicīnas izglītības piedāvājuma dēļ. Uz dzīvi Latvijā no Londonas, kur rezidentūrā viņa mācījās deviņus gadus, Karīna atgriezās pirms gada.

"Man būtu jāsaka, ja vispār ir doma par atgriešanos, tad atgriešanās Latvijā ir fantastiska iespēja dot savu pienesumu, atstāt savu "pēdas nospiedumu pasaulē". Bez mūsu bērniem, ko atstājam, vēl savai Latvijas tautai kaut ko, kas mums labi sanāk," vērtē Karīna Beinerte, atbildot uz jautājumu, kāpēc un kā mudināt cilvēkus atgriezties. "Latvijā ir fantastiska iespēja darboties, līdzdarboties. Šeit ir vajadzīgi jaudīgi cilvēki. Diasporas organizācijās darbojoties, sapratu, ka pasaule ir pilna ar gudriem un spējīgiem latviešiem, kas, ja ne atgriežoties, tad esot tur, kur viņi ir, var daudz ko izdarīt, darbojoties, piemēram, nevalstiskās organizācijās un piedaloties Latvijas attīstībā."

Šobrīd Karīna Beinerte ir Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra virsārste. Viņa vada centra ikdienas darbu, kā arī rūpējas par psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu bērniem un jauniešiem paplašināšanu un pilnveidošanu.

Daktere atzīst, ka arvien vairāk sabiedrībā palielinās izpratne par bērnu un jauniešu psihiskās veselības traucējumiem un to iespējamām sekām, ja laikus netiek sniegta nepieciešamā palīdzība.

Kas pietrūkst visvairāk pēc atgriešanās?

Karīna Beinerte: Nav tā, ka ļoti daudz kas pietrūkst. Man ir ļoti foršs brīdis, aizņemts, protams, pilns ar atbildību. Mēs esam pārvākušies pēc piecu gadu gaidīšanas. Mēs trīs, četrus gadus plānojām pārvākšanos, un tad tu gaidi, kad pienāk. Mēs esam Latvijā, mēs esam ar ģimeni šeit, bērni ir iedzīvojušies, vīrs ir iedzīvojies. Esam tikko ievākušies mūsu jaunajā dzīvoklī, ko arī ilgi lolojām. Man ir fantastisks darbs.

Mēs satiekam draugus ļoti bieži, kas nebija Anglijā. Visu laiku runājam ar vīru, cik tas ir forši, ka mums ir tagad ģimene un draugi tuvāk un mēs varam būt kopā.

Draugi tur bija. Bet Londona ir bišķiņ tāda caurbira, ka cilvēki atbrauc, izmācās, nodibina ģimenes un vācās prom. Tad mēs divus draugu pārus pazaudējām, ne pavisam, bet viņi aizvācās tālu prom. Tad mēs nodibinājām citas ciešas attiecības, bet tas nekad nav tas pats. Un

tas tīkls, cilvēku tīkls, kas mums ir šeit, tas nekad tur nebija. Mēs bijām kā nukleāra ģimene, esam salipuši kopā, mēs esam visi četri mājās, daudz [kopā] padavām laiku, tad mēs aizejam kādreiz satikties. Bet šeit, Latvijā, ir tīkls ar cilvēkiem, kam piezvanīt, ja tev mašīna salūzt. Tev nav jāzvana servisam, tu zvani savam, nezinu, brālēnam. Ja ir vajadzīgs atbalsts, ir vecmāmiņas, vectētiņi, kam palūgt, lai pieskata, kad mums ir jāiet uz operu, piemēram.

Vai ielūgums uz vārda dienām, dzimšanas dienām. Man ir tāda sajūta, ka dzīve šeit pulsē. Tas tīkls ap mums liek justies, ka dzīve šeit pulsē un ka mēs esam dzīvi un daudz aktīvāki.