Klajā nākusi Zanes Eniņas ceturtā grāmata "Pārziemot Āzijā". Tajā autore apraksta savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus astoņās Āzijas valstīs - Ķīnā, Taizemē, Kambodžā, Laosā, Mjanmā, Indijā, Šrilankā un Dienvidkorejā. Viņasprāt, tieši Āzijā var lieliski pavadīt laiku, kamēr Latvijā ir ziema, - apgūt kaulēšanās mākslas knifus un motorollera vadīšanas prasmi, pievērsties meditācijai, baudīt eksotisko virtuvi, pieredzēt kultūru daudzveidību un darīt vēl milzums citu interesantu lietu.

Zane Eniņa ir ceļotāja un blogere, kas apmeklējusi vairāk nekā 80 valstis. Savus piedzīvojumus viņa aprakstījusi blogā "mugursoma.lv" un grāmatās "Nekaunīgais pingvīns", "Uz Aļasku un atpakaļ", "Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij".

Zane atzīst: "Man dzīvē patīk diezgan daudz kas, bet visvairāk - rakstīšana un ceļošana. Vēl pie „patikšanām jāmin lasīšana, ogošana, sēņošana, laivošana, jogošana, runāšana, audzēšana, ēšana un tamlīdzīgas „šanas. Cilvēki arī ir mana vājība, tāpat visādi purni, astes un šņukuri. Un pasaules lāpīšana dažreiz."

Tādu cilvēku, Zane, kā jūs, kas ceļo ar mugursomu, iet visiem klāt, reizēm meklē naktsmājas, reizēm pārnakšņo arī pie vietējiem, vai tādu cilvēku ir daudz? No jūsu grāmatām ir radies iespaids, ir cilvēki, kam tas ir dzīvesveids.

Zane Eniņa: Protams, protams, ar dullajiem ar pilna pasaule. Un tad, kad mēs sākam ceļot, mēs satiekam arī citus ceļiniekus. Kad Latvijā kāds man saka, tu ceļo, tu esi kaut kas tāds rets un īpašs, tad es uzaicinu šos cilvēkus pašus doties ceļā, un viņi sastaps tiešām daudzus šādus cilvēkus.

Jā, varbūt man piemīt kaut kādas atsevišķas dulluma iezīmes, kas varbūt citiem nepiemīt, bet kopumā cilvēki ceļo diezgan daudz, un, manuprāt, galvenais ir sākt un pamēģināt, un tikt pāri tām pirmajām bailēm, jo ir cilvēki, kas saka - jā, es ļoti labprāt gribētu doties ceļā, bet kaut kas mani attur. Vienam tā ir valodu nezināšana, citam šķiet, ka viņš netiks galā tai svešajā zemē, bet es tiešām gribētu mudināt cilvēkus pamēģināt, jo es esmu faktiski pārliecināta, ka jebkurš tiks galā.

Bet kā pusgadu var ceļot? Kāds tur grabina naudu, lai vienreiz gadā kaut kur aizbrauktu, jūs aizbraucat uz pusgadu? Un šis jautājums, man liekas, parādās diezgan bieži. Vai jāpelna ļoti daudz, lai tā varētu ceļot?

Zane Eniņa: Nu pusgads jau vēl nav tik traki, ir bijis arī gads un vairāk. Nauda ir ļoti interesants temats, un mēs varētu visu raidījumu runāt par naudu, jo kas ir jāsaprot, ka ceļošana ir ārkārtīgi dažāda, un es esmu budžeta ceļotājs.

Es saprotu vienkārši to, ka, jo mazāk es tērēšu, jo ilgāk es varēšu ceļot. Un tāpēc lielākoties es savos ceļojumos cenšos iztikt ar dienas budžetu - 20 eiro dienā, kas ir pilnīgi visām, gan naktsmītnēm, gan ēdienam, transportam. Nu un pasakiet, cik daudzi cilvēki Latvijā var iztikt ar 20 eiro dienā, ja saliek kopā visus izdevumus?

Protams, ir atkarīgs, kur mēs dzīvojam, kāds ir mūsu dzīvesveids, bet es domāju, ka daudzi cilvēki, kas, piemēram, dzīvo galvaspilsētā, viņi pateiks, ka ar šādu summu viņiem mēnesī nepietiek? Un tas, ko arī cilvēki neaizdomājās, tai brīdī, kad es esmu projām, vienalga, Āzijā vai kādā citā tālākā ceļojumā, es jau netērēju šo naudu Latvijā. Vienalga, vai es nopērku autobusa biļeti Rīgā vai es nopērku autobusa biļeti, piemēram, Losandželosā, tas ir faktiski tas pats.

Tā kā atbilde ir tāda: nē, nav jāpelna daudz un var ceļot pat ar vēl minimālākiem līdzekļiem. Jo ir tādas iespējas kā, piemēram, brīvprātīgais darbs, vari likt lietā savas prasmes, dažas stundas dienā pastrādāt un pārējā laikā tad iepazīt apkārtni.

Zane atzīst, ka pati tā darījusi vairakkārt.