Kad Dace bija maza meitene, viņa simulēja slimošanu, lai varētu neiet uz skolu un mājās lasīt grāmatas. Izlasīja visu vecāku grāmatu plauktu no viena gala līdz otram. Viņas pirmais jaunās tulkotājas veikums bija vairāk nekā ambiciozs - Umberto Eko "Rozes vārds". Un par to viņa ieguva gan balvu par 1998. gada labāko tulkojumu latviešu valodā, gan Itālijas Ārlietu ministrijas prēmiju.

Dace Meiere ir tulkotāja ar īpašu valodas dzirdi. Tulko no itāļu, lietuviešu, spāņu un katalāņu valodas. Viņa saņēmusi Itālijas Kultūras ministrijas Nacionālo prēmiju tulkošanā un vairākas Itālijas Ārlietu ministrijas prēmijas, Latvijas un Lietuvas Ārlietu ministriju Baltu balvu, Sv. Hieronīma prēmiju, trīs Jāņa Baltvilka balvas, divas Latvijas Literatūras gada balvas, kā arī balvu "Sudraba tintnīca".

Jau iepriekš Dace Meiere teikusi, ka sevi uzskata par amatnieku.

Dace Meiere: Joprojām identificējos ar amatnieku, kurš ir atbildīgs par katru vārdu, ko uzraksta, par katru darbu, ko padara. Arī tad, ja gadās, ka man nepatīk darāmais darbs. Ne jau katra grāmata, ko es iztulkoju, man patīk no sākuma līdz beigām un visu to laiku, kamēr es viņu tulkoju. Bet atbildība pret tekstu ir arī tad, ja man teksts nepatīk. Manuprāt, tā ir īsta meistara attieksme, ka visu padarīt labi, parakstīties zem tā un uzņemties par to atbildību. Tas man šķiet svarīgi. 

(..)

Dace Meiere: Valoda nedrīkst būt perfekta, stīva. Tad tas ir līķis zārkā, princese stikla zārkā, kas ir aizmigusi.

Valodai ir jābūt dzīvai, mainīgai. Ir jābūt visiem tiem spēkiem. Ir jābūt dzīvam žargonam, nemitīgiem jaunvārdiem, visādiem vārdiem, kas piedzimst un turpat uzreiz arī nomirst. Un jābūt ir arī tiem, kuri cīnās par stingrajām gramatiskajām formām. Ir jābūt visiem šiem spēkiem, un viņi kopā veido dzīvo valodu.

Vai ar žargonu nav tā, ka lielākoties tas vienas paaudzes ietvaros? 

Dace Meiere: Jā, protams, un man ir ļoti žēl, ka latviešu valodā pārāk maz ir fiksēti šie valodas slāņi. Es skatos, ka citās valodās, tikko kāds vārdiņš uznirst tekstos, to uzreiz ieraksta vārdnīcās un noglabā, ka, lūk, šī paaudze teica tā un tā. Tas viss ir saglabājies. Un latviešu valodā pārāk ir bijusi izteikta cīņa par tīrajām, pareizajām formām.

Jūs teicāt - valoda apdraudēta. No otras puses, ja paskatāmies: kad vēl latviešu valodai ir klājies tik labi, kad ir bijis tik daudz tekstu, visdažādāko žanru, likumu, skolu, televīziju un visu iespējamā? Latviešu valodā nekad tā visa nav bijis. Mēs esam tomēr kā literārā valoda jauna, un tik labi mums nav klājies nekad. Ir citas valodas, kurās literārajās valodās ir daudz, daudzus gadsimtus senāki teksti nekā mums.

(..)

Bet oriģinālteksts Dacei Meierei?

Dace Meiere: Manī ir pārāk spēcīgs iekšējais cenzors, un es zinu, ka es pati neko labu nevarētu uzrakstīt, neko tik labu, ka tas būtu citiem lasīšanas vērts. Un,

tā kā pasaulē ir daudz arī sliktu tekstu, man nav nekādas vajadzības vairot sliktos tekstus. Es varu labāk tulkot labus tekstus. 

(..)

Es iztulkoju un aizmirstu. Es aizmirstu sižetus un arī grāmatas, ko es izlasu, es atceros sajūtas, kādas man grāmatas ir izraisījusi. Es atceros, kādos apstākļos vai kādā dzīves periodā es kuru tekstu esmu tulkojusi, bet pašus tekstus es aizmistu. Vairāk sajūtas vai attiecības ar tekstu, vai cik ļoti esmu dusmojusies uz autoru, cik ļoti man ir apnicis kādu darbu tulkot.

Daci Meieri dēvē par tulkotāju ar īpašu valodas dzirdi. Vai jūs varētu izstāstīt, kas tā valodas dzirde ir?

Dace Meiere: Es nezinu. Es tiešām nezinu, kas tas ir. Un tas, tāpat kā varbūt, runājot par mākslu, ir kaut kas, kas padara kaut ko par mākslu, un kaut kas tomēr nav māksla. Tas ir gan mūzikā, gan tekstos, gan glezniecībā, kaut kāda garīga substance, kuru ir ļoti grūti nodefinēt. Un man liekas, valodas dzirde atkal ir kaut kas ļoti grūti definējams. Es esmu dzirdējusi, ka cilvēki saka, jā, ka teksts viegli guļ mutē. Tas pats mūsu mīļais Gundars [Āboliņš], kurš lasa tekstus priekšā, viņš arī mēdz teikt, ka ir viegli lasīt. 

Kad es tulkoju, kad teksts sasniedz tādu tīrraksta formu, es viņu pusbalsī, jebkuru grāmatu es pārlasu. Katrs teksts, ko tulko, tiek daudzas reizes lasīts. Visi tulkotāji tā dara, es domāju. Tad, kad mēs tulkojam, mēs lielā mērā to tekstu zinām no galvas. Es, protams, pārspīlēju. Un pēc tam aizmirstu. Jo citādāk taču būtu pārāk daudz visa kā, būtu pārslodze galvai. 

Es zinu, ka daudzi pārlasa, jo tekstam ir jāskan, un, ar acīm lasot, nevar to pamanīt. Bet, sākot tulkot, bieži ir ļoti ilgs laiks, kamēr..., es to saucu par saslēgšanos ar autoru, kamēr izdodas uztvert pareizo intonāciju, pareizo noskaņu, saprast, kas ir autors.

Mēs, tulkotāji, esam kaut kādā ziņā kā mūzikas izpildītāji vai kā aktieri, mēs mēģinām notēlot autoru. Mēs mēģinām uzrakstīt latviski tekstu tā, kā autors būtu rakstījis, ja viņš būtu rakstījis latviski, kas, protams, ir pilnīgi neiespējami, jo latviski viņš to nav uzrakstījis. Tātad tāda neiespējamā misija.

Savā ziņā mums ir notis, un mēs spēlējam pēc notīm. Mēs spēlējam autoru.

 

Raidījumā skan:

  1. Constantinople, Ablaye Cissoko – "Soutouro"
  2.  Monteverdi - "Sì dolce è’l tormento"
  3.  Danish String Quartet - "Polska from Dorotea"
  4.  François Joubert-Caillet Holborne, L’Achéron - "The Fruit of Love"
  5. John Paul Jones, The Harp Consort - "So ellencina"