1987. gadā Dainis Īvāns bija viens no iniciatoriem par Daugavas loku saglabāšanu, kas beidzās ar Latvijas PSR valdības publisku atteikšanos no spēkstacijas celtniecības. Dainis Īvāns uzstājās manifestācijā Mežaparka estrādē un tika ievēlēts par Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju. Tagad viņš dienas vada dzimtas mājās Madonas rajonā, par ko vienmēr ir sapņojis, un uzskata, ka katra diena, ko izbrauc no šiem laukiem, kas ir skaistākā vieta pasaulē, ir zaudēta diena viņa mūžā.

Bet Dainis nesēž dīkā - kopā ar Askoldu Saulīti izveidota filma par latviešu karavīriem „Mans zelts”, kuras pirmizrāde 11.novembra vakarā Latvijas Televīzijā. Šoruden norisinās arī sagatavošanās process režisora Māra Martinsona vēsturiskās spēlfilmas „Zeme, kas dzied” filmēšanai. Sadarbībā ar Daini Īvānu filmas scenārijā apvienota vēsturiska ticamība un spilgti raksturi. Un tieši Dainis atbild par topošās filmas vēsturisko kontekstu.

Lāčplēša dienas vakarā Monopola viesis – Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

Runājot par jauno kopā ar Askoldu Saulīti izveidoto filmu par latviešu karavīriem „Mans zelts”, kuras pirmizrāde Latvijas TV ir tieši sarunās laikā, Dainis Īvāns atzīst, ka tā ir iznākusi neparasta.

"Mums bija vēlme un arī lūgums no pasūtītājiem izveidot filmu par latviešu karavīru, kā viņš ir veidojies un kā šis karavīrs ir šodien. Tie tomēr ir 10 gadus simti no baltu brīvības cīņām līdz pat mūsdienām," stāsta Dainis Īvāns.

Filmu var uzskatīt par kino eseju, un Dainis Īvāns atzīst, lai arī pagaidām skatījies to tikai datorā, stāsts par mūžīgo karavīru cauri laikiem arī viņam licis sakāpt kamolam kaklā. Stāsts aizved līdz mūsdienām.

"Mēs runājam arī par to, ka 20. gadsimts ir mūsu uzvaru laikmets, jo ne katra tauta vienā gadsimtā divas reizes ir izgājusi kā uzvarētāja, gan Neatkarības karā, gan arī otro reizi Atmodā," uzskata Dainis Īvāns.

Bet Dainim Īvāma ir arī neparasts stāsts par Lāčplēša dienu.

"Arī mana jaunība, mana ieiešana Latvijas sabiedriskajā dzīvē, arī tas, par ko mēs cīnījāmies, sākās zem Lāčplēša simbola. Esmu to jau minējis kā joku, ka bērnībā, tas varētu būt 6.-7. klasē, es tā pa jokam domāju, par ko es dzīvē mācīšos. Noteikti Izmācīšos par Lāčplēsi un tad tik parādīšu, kas es par vīru, jo pārējie mērķi man likās tādi, kas nav pietiekoši cienīgi," atminas Dainis Īvāns. ""Faktiski jau Atmodas laiks mums visiem nāca ar tādu kā Lāčplēša simbolu. Uz visiem plakātiem bija Lāčplēsis, arī bija varbūt pat reālā Lāčplēša uziešana, atrašana, kad Jelgavas sadauzīto Lāčplēša pieminekli atrada kaut kur noraktu pie Svētes upes, izraka, nolika pie Jelgavas muzeja un momentāni tas apaug ar ar ar ziediem."

"Un vēl, protams, tā ir saikne ar mūsu karavīriem, par ko varbūt es jau vēlāk uzzināju, jo arī manā ģimenē ir karavīrs - Lāčplēsis,

kurš okupācijas gados, kad viņam tā pa jokam jautāja, kad viņam jau tuvojas 90 gadi, kur tevi apbedīt, veconkul, apbedīt, viņš teica Brāļu kapos, jo es esmu Lāčplēsis pēc Latvijas likumiem," stāsta Dainis Īvāns. "Mēs visi tā kā saskatījāmies, tas taču nav iespējams, tur apbedī tikai sarkanos ģenerāļus. Un izrādījās, ka šis mans mīļais onkulis, kurš man bija vectēva vietā, Pēteris Lapainis, bija pirmais Lāčplēša ordeņa kavalieri, ko pēc Augstākās Padomes ievēlēšanas 1990. gadā ar Brāļu kapu komitejas atbalstu izdevās apbedīt Brāļu kapos. Tā ir vieta, kur mēs 11.novembrī aizejam noliekam svecītes."