Daira Āboliņa ir profesionāla žurnāliste un kinokritiķe ar Latvijas Universitātē un Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā iegūtu izglītību un vairāk nekā 20 gadu pieredzi Latvijas un pasaules kinomākslas norisēs. Daira publicējas medijos, veido Latvijas televīzijas raidījumus un reportāžas no starptautiskiem kinofestivāliem. Viņa ir scenārija autore, redaktore un producente vairākām dokumentālajām filmām, kopā ar režisori Agitu Cāni-Ķīli veido ciklu „Filmas arheoloģija” par Latvijas kino vēsturi. Daira ir arī kinoteātra „Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja un aizvadītā gada nogalē – 30. decembrī – kinoteātris „Splendid Palace” atzīmēja savu simtgadi.

Un "Splendid Palace" var lepoties ar savu publiku.

"Mums ir noteikti sava publika, un daļu šīs publikas mēs pazīstam, mēs zinām pat, kādi pasākumi viņiem patīk," atzīst Daira Āboliņa.

"Kādreiz tā ir, ka es eju caur kases telpu un kāds kaut ko prasa: iesakiet kaut ko, iesakiet kaut ko. Tad es viņam prasu: nosauciet man divas filmas, kuras jums patīk, un tad es jums varēšu ieteikt. Ar vienu būs par maz, bet, ja jūs nosauksiet divas, tas apmēram sapratīšu.

Jā, mums ir sava publika. Mums ir, pirmkārt, profesionāļu zona. Tie ir cilvēki, kas veido kino, kas studē kino, tie ir visbiežākie mūsu viesi, viņi ir arī gatavi piedalīties dažādās diskusijās un atstāt savas atsauksmes, un ir dod padomus. 

Tad mums, jāsaka, tas ir varbūt neticami, bet tagad, pavisam pirms simtgades pasākumiem, mana kolēģe Aiga Stengrēvica, kura strādā ar kino projektiem arī un šobrīd uzņemas galveno plānošanas darbu, un Ieva Sīpola, kas ir kinoteātra vadītāja, mēs apkopojam datus. Un tajos datos bija dažas lietas ļoti interesantas: pēc šīm divām krīzēm, kuras ir mūs piemeklējušas ar slimību un ar netālu esošo karu, ir mazliet samazinājies senioru skaits, kuri nāk uz kino teātri, un mazliet ir palielinājies gados jaunu cilvēku skaits, kuri nāk uz kinoteātri. 

Mums publika nav ļoti jauna. Šis nav kinoteātris, uz kuru atnāk netīšām. Nav ko šodien darīt jauniešiem, aiziesim uz "Splendid Palace". Tā nenotiek. Uz "Splendid Palace" iet tie cilvēki, kuri vai nu tur jau vienreiz ir bijuši, vai nu viņi aiziet kādam līdzi, vai nu viņi grib tur atgriezties."

Arī telpām ir nozīmē. "Splendid Palace" ir īpašs.

"Telpām ir divas dimensijas. Viena no tām ir tāda, kas mazlietiņ jūs attur ienākt šajās telpās, jo tur jau varbūt nav zināms, kā jāsēž, un varbūt tur ir vienmēr jāatstāj virsdrēbes, un kā tas būs, un kā es tur iešu, un vai es drīkstu tur dzert, vai es tur drīkstu iet ar vīnu? Popkorns "Splendid Palace" netiek piedāvāts. Mēs to saucam par popkorna brīvo zonu, un ir viena viena daļa publikas, kura nāk uz šo kinoteātri tāpēc. Tieši tāpēc, ka tur nav klasiskās popkorna smarža," atklāj Daira Āboliņa.

Viņa arī atzīst, ka jau minētās krīzes, kas cilvēkus ir kaut kādā veidā pārveidojuši, ir mainījušas arī viņu nepieciešamību skatīties un nepieciešamību būt kopā. Tāpēc arī kino ir jaunu pārmaiņu priekšā.