Laila Meija ir dietoloģe, asociētā profesore Rīgas Stradiņa universitātes Sporta un uztura katedrā un RAKUS Uztura un dietoloģijas centra vadītāja. Ārste sniedz konsultācijas par uzturu veselības saglabāšanai pieaugušajiem un bērniem no piecu gadu vecuma, kā arī  plānojot grūtniecību, grūtniecības laikā un bērna zīdīšanas laikā, liekā svara, aptaukošanās un pazemināta svara gadījumos, vegāniem un veģetāriešiem, kā arī sportistiem.

Ārste atzīst: "Pats svarīgākais ir iemācīties normālu ēšanu. Kā ierobežot kalorijas atbilstīgi patērētajam, bet ēst veselīgi. Turklāt tikpat svarīgi kā uzturs, ir arī regulāras fiziskas aktivitātes, kas arī jāiemācās. Bet, uzņemot ļoti maz kaloriju, sportot nevarēs. Ja uztura principos un fiziskajās aktivitātēs nekas netiek mainīts, pārtraucot tievēšanas akciju, zaudētie kilogrami visbiežāk atgriežas. Ilgtermiņā tā ir, turklāt svars nāk klāt ar uzviju. Tas ir pilnībā pierādīts."

"Veselīga ēšana man tiešām nav problēma, un arī svara problēmas man nekad nav bijušas, bet man negribētos reducēt visu dietoloģiju, uztura zinātni tikai uz svara mazināšanas problēmu. Slimnīcā ikdienas darbā mums galvenā problēma ir cilvēkiem palīdzēt saglabāt svaru, nezaudēt svaru vai pat pieaudzēt svaru. Tā ir būtībā ļoti plaša tēma, saistīta ar klīnisko medicīnu," raidījumā Monopols skaidro Laila Meija.

"Pašai man tiešām nav problēmu nedzert kolu, jo man tā negaršo. Es ēdu labas lietas, varbūt man režīms vienmēr nav ideāls. Man arī gulēšanas režīms pilnīgi noteikti ir greizs. Tas arī būtu viens no nākamā gada uzdevumiem. Man apkārt ļoti daudz neveselīgo produktu nav, un tie mani mīļākie produkti lielākoties ir veselīgi."

Vai cilvēks ar apņemšanos ēst veselīgi nevar krist arī otrā grāvī, ka cilvēks visu laiku tikai domā, kaut es neapēstu neko sliktu, neko kaitīgu, neko kalorijām bagātu un tad skaita tās kalorijas un, ja kaut ko apēd, tad jūtas vainīgs.

"Tas pilnīgi noteikti nav veselīgi, un man tas, atklāti sakot, tiešām kaitina. Es nezinu, kam uzvelt atbildību, vai masu saziņas līdzekļiem, kam patīk to kultivēt, varbūt arī daļai jomas speciālistu, kas visu laiku cilvēkus baida ar neapēšanu," turpina Laila Meija.

"Mans lozungs būtu: skaties, ko apēst labu, nevis baidies apēst ko sliktu, 

jo ir pat tāds virziens - helsisms, ka būtībā cilvēki ir apsēsti ar savu veselību. To es nevaru ēst, jo es nezinu, kur tas ir audzis, vai tas ir ekoloģisks, kas tam ir pieskāries, kur tas produkts ir bijis. Tas, protams, attiecas arī uz visām citām jomām, ka viss ir jādara ļoti stingri pēc pulksteņa. Respektīvi, šī dzīšanās pēc veselības jau traucē normāli dzīvot, darīt ikdienas darbības un arī baudīt dzīvi. Tas vairs nav veselīgi, šī apsēstība ar veselību."

"Ir daļa cilvēku, kas ir apsēsti ar to uzturu, un iespējams, ka tas ir arī tāpēc, ka tā ir tā joma, kur cilvēkam šķiet, ka es varu ļoti labi kontrolēt: ja es tagad neēdīšu glutēnu, tas man dzīvē piešķirs absolūto laimi un harmoniju. Nu nebūs tā!" atzīst Laila Meija. "Ir, protams, daļa cilvēku, kuri nedrīkst šo glutēnu ēst, bet

cilvēkiem ļoti gribas pieķerties, ka es tagad kaut ko izslēgšu, kaut ko vienu ļoti, ļoti ēdīšu vai ļoti, ļoti neēdīšu un tas sniegs ne tikai fizisku, bet vispārēju labsajūtu, dzīves harmoniju un tamlīdzīgi. Nu tā nenotiek."