Evijas vārds ir etalons radio raidījumu producēšanā. Tieša, asa un bezbailīga – vai tāds pats iespaids par Eviju Unāmu būs arī pēc sarunas „Monopolā”, to spriest mums katram pašam. Tāpat – vai mums ikvienam ir jāziedo kaut niecīga daļa no sevis, lai sabiedrība labāk turētos kopā? Saruna ar Eviju ievedīs arī šī gada labdarības maratona „Dod Pieci” stāstā.

Kāpēc tu iesaisties? Un šī nebūs pirmā reize, kad tu būsi labdarības maratona "Dod pieci!" tēmas vēstnese. 

Evija Unāma: Es gan ceru, ka šī būs pēdējā reize. Visas iepriekšējās reizes ir bijušas tik ar manu dzīves pieredzi saistītas, ka es vairs negribētu šādu pieredzi.

Kā tu vari klusēt, ja tu redzi, ka ir netaisnība? Kā tu vari klusēt, ja tu redzi, ka nav pareizi? Mēs esam tik maza valsts, mēs patiešām esam tik maza valsts, mēs viens otru pazīstam, mēs viens otru zinām, bet mēs viens otram tik ļoti darām pāri. Tas ir briesmīgi. Man liekas, ka būt saistītam ar "Dod pieci!" ir milzīgs, liels pagodinājums. Man gan negribētos ar savu pieredzi tajā visā iet, bet nu diemžēl liktenis lēmis citādāk, ka ir piespēlējis šādas pieredzes. Un reizēm es to arī uztveru kā misijas apziņu.

Ir jābūt kaut kādam mērķim. Mans mērķis ir mainīt šo sabiedrību uz labu, lai cilvēki mazāk cieš, un, ja es to varu caur savu pieredzi iznest, tad es to daru.

Kad tev šogad uzdeva šo jautājumu: Evija, vai tu nāksi un caur savu stāstu un diemžēl tiešām caur savu stāstu, vai tu piedalīsies un kļūsi par cilvēku, caur kuru mēs stāstīsim šo stāstu?

Evija Unāma: Šis jautājums nebija jāuzdod...

Kā tu skaidrotu vienkāršiem vārdiem cilvēkiem, kas klausās un varbūt tagad izdzird par šī gada labdarības maratonu - par ko?

Evija Unāma: Par taisnīgumu.

Par vienkāršu taisnīgumu. Par to, lai mūsu veselības sistēma būtu mērķēta uz cilvēku, nevis uz sistēmu kā tādu, bet uz cilvēku. Un gribas, lai katram cilvēkam, kuram ir krīze veselībā, lai viņam ir iespēja, lai viņam tiek dota šī cerība. Reizēm šī cerība neattaisnojas, tā arī gadās, bet iespējai ir jābūt katram.

(..)

Cik svarīgi tev ir tas, kas notiek ārpus tavas mājas?

Evija Unāma: Ja man nebūtu svarīgi, droši vien, ka es strādā citu darbu. Šis darbs tieši ieved tajā virpulī, notikumu virpulī, kurā man vismaz šķiet, ka es ar savu klātesību varu kaut ko mainīt. Man patīk tas darbs, ko es daru un mani ļoti interesē. 

Bet tev ir sajūta, ka mediji vēl joprojām maina sabiedrību? 

Evija Unāma: Jā. 

Vai mediju spēks un mediju spēja mainīt sabiedrību ir tajā pašā līmenī kā, piemēram, deviņdesmitajos gados?

Evija Unāma: Es domāju, ka ir pat vairāk iespēju. Saistībā ar to, ka pasaule ir samazinājusies. Attiecībā ar visām iespējām, ka mēs rokas stiepiena attālumā varam sazināties gan ar Ameriku, gan ar Japānu, gan ar viskautko. Es teiktu, ka jā.

Bet medijiem ir parādījusies nopietna konkurence - sociālie mediji.

Evija Unāma: Piekrītu. Tāpēc es uzskatu, ka cilvēkiem, kuriem ir ko teikt, vairāk arī jādarbojas sociālajos tīklos, lai mēs varētu izlīdzsvarot to saucamo pienesumu no soctīkliem un pienesumu no medijiem.

Evija arī pati soctīklos ir aktīva, ja ne kā savu domu paudēja, vairāk kā vērotāja.

(..)

Vai esi piedzīvojusi situāciju, kad tu pati esi vēstījusi vēstījumu, kurš pēc tam izrādījies aplams?

Evija Unāma: Gan jau. Ja tu man prasītu piemērus, es tā nevarētu nosaukt. Bet gan jau, ka ir. Tāpēc, ka ir brīži, kad mēs gribam ticēt tam, kam mēs gribam ticēt, un pēc brīža tu saproti, ka tu alojies. Bet es uzskatu, ka tikai mironis un idiots nemaina savu pārliecību. Ir drusciņ arī jāatzīst, ka tu esi kļūdījies, un godīgi jāatzīst, jo nezinu es visu.

Man šķiet, ka kļūdu atzīšana ir tā lieta, kas pasaka, ka cilvēks mēģina būt godīgs.

Evija Unāma: Ja tu atzīsti to, ka tu kļūdies, tu esi godīgs. Ja tu atzīsti arī to, ka tu nekļūdies, tad tu arī esi godīgs. Jo tu tā domā, tu esi pārliecināts. Tā ir tā brīža pārliecība par to, ko tu dari. Jo es pieļauju, ka varbūt es pēc nedēļas šādā sarunā teiktu kaut ko citu, bet šobrīd es tā domāju. Tāda ir mana šībrīža pārliecība. 

No sabiedriskā medija cilvēki sagaida absolūtu godīgumu, absolūtu taisnību, patiesību. Un katrs sagaida citu taisnību, katrs sagaida citu patiesību. 

Evija Unāma: Vārdi taisnība un patiesība ir tādi pēdiņās liekami. Kā zināms, mums katram cilvēkam ir sava vērtību sistēma. Un katrs cilvēks fundamentāli var it kā būt ļoti godīgs līdz kaulam. Bet tā taisnība un patiesība būs mums stipri atšķirīga. Un jāprot ir ieklausīties.

Droši vien, ka sabiedriskajam medijam ir jābūt tam, kas nevis sludina absolūto taisnību un patiesību, bet ļauj šim cilvēkam, kas ir radio klausītājs, domāt līdzi, analizēt, dzirdēt viedokļus un izdarīt secinājumus, un saprast, kurā brīdī tad - jā, tā varētu būt vai nu nē, tā galīgi nav. 

Raidījumā skan:

1. Okean Elzy. "Obiymy"
2. The Sound Poets. "Kad cilvēks sauc"
3. Iyeoka. "Simly Falling"