25. maijā Latvijas Nacionālajā teātrī 70 gadu jubileju svinēs viens no senākajiem un nozīmīgākajiem tautas deju ansambļiem Latvijā – TDA „Dzintariņš”, kas ir neatņemama mūsdienu Latvijas tautas deju kultūrzīme.

Kopš 2018. gada mākslinieciskā vadība uzticēta ansambļa repetitorei Sanitai Misikai. Viņa pati 15 gadus dejojusi „Dzintariņā”, tālākais ceļš vedis uz TDA “Dancis”. Pabeidzot Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, Jānis Ērglis aicinājis dejot uz VDA „Daile” un skaisti pieci gadi pavadīti profesionālajā mākslā līdz ansambļa likvidācijai. 1997./ 1998. gada sezonā Sanita uzsāka asistenta darbu TDA „Dzintariņš”, bet no 2018. gada ir šī kolektīva vadītāja. Paralēli Sanita strādā Rīgas Stradiņauniversitātes TDA „Ačkups” kā asistente un vēl viņa ir Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas deju kolektīva vadītāja.

Sanita Misika dzīvo dejā, jo tā ir ne tikai darbs un hobijs.

"Augšā kāds nolemj, ko tu darīsi, ko ne. Kad mani maziņu vecāki aizveda dejot uz "Dzintariņu", man jau patika tas, ka tur ir bērni. Man vispār ļoti patīk strādāt ar bērniem. Kad nodejoju "Dzintariņā", es gribēju stāties Mūzikas akadēmijā, bet tajā laikā bija tās neklātienes, kur tev vajadzēja darba stāžu, jo neņēma jau tā un uzņemšana bija pa 2-3 gadiem, stāsta Sanita Misika. "Man nebija darba stāža tai gadā, kad es biju pabeigusi vidusskolu, mani ceļi aizveda uz Kultūras darbinieku tehnikumu. Arī pilnīgi negaidīti, jo viens no komisijas uzrunāja: "Zaķīt, nāc pie mums, nebūs sliktāk!"

Un nebija arī sliktāk. Tas ir tas laiks, ko var atcerēties tikai un vienīgi ar smaidu un prieku - tehnikuma laiki! Un tā es kļuva par kolektīvu vadītāju."

"Tad mani uzaicināja uz Valsts deju ansambli "Daile" dejot. Ak dievs, tie bija visskaistākie gadi manā mūžā! Un tajā brīdī, kad valstij mēs kļuvām par grūtu, tas bija 1997. gads. (..)

Tad mani uzrunāja skolotāja Olga [Freiberga]: nāc pie manis uz "Dzintariņu", man vajag repetitoru. Un tajā brīdī es sapratu: es jau neko citu nemāku. Un atgriezties savā mīļajā "Dzintariņā" tas ir tikai un vienīgi gods."

Olga Freiberga arī iesaistījusi uzvedumos kā dejotāju, kur bijušas nepieciešamas pieaugušo lomas.

"Mazajiem jau tajā brīdī, kad dejo skolotājs, viņam ir pilnīgi cita attieksme pret dejošanu. Viņš mēģina atdarināt savu skolotāju. Tas darbs, kas notiek zālē, to nevar salīdzināt ar to, ka tas skolotājs ir kopā ar bērnu uz skatuves. Jā, forši!" gandarīta Sanita Misika.

Bet šajā jubilejas koncertā pati kā dejotāja uz skatuves nebūs. 

"Šī ir pirmā jubileja, kad es pati nedejošu. Varbūt es pēc 10 gadiem dejošu. Jā, bet šajā jubilejā nedejošu," atzīst Misika.

Sanita Misika kā horeogrāfe iestudē dažādus pasākumus, izrādes. Viņa strādā ar aktieriem un šajos uzvedumos iesaista arī "Dzintariņa" dejotājus.

"Viņi papildina un krāšņo to visu, jo ne vienmēr aktieris var izdarīt un izdejot tā, kā to izdarīs dejotājs. Šāda sadarbība man ir ar Juri Milleru, Latvijas Jaunatnes teātri un fantastiskiem aktieriem kā Edgars Lipors, Jānis Skanis, Jānis Kirmuška, Elīna Bojarkina. Es varu saukt un saukt, visi viņi man ir mīļi, dārgi," priecājas Sanita Misika.

Bet kā norit darbs ar aktieriem, kas tomēr nav profesionāli dejotāji, lai arī apguvuši dejas mākslu.

"Man ir tā: man ir bijusi iecere, es sāku "likt deju virsū" un saprotu - nē, nebūs. Es redzu, ka viņš neiznes, vai nav tik plastisks tas cilvēks... Man Jānis Skanis vienmēr saka: Sanit, tu zini, cik man ir gadu? Es saku - zinu. Es pielāgojos aktieriem, nav tā, ka es no viņiem pēdējo sulu izspiež ārā, jo viņu galvenais uzdevums... Zinu, kas spēlēs konkrēto lomu, tāpēc pielāgojos aktierim pēc viņu spējām," atklāj Sanita Misika.

Bet jautāta, kas ir horeogrāfs, ko viņš darba, Sanita Misika atklāj, ka devu vispirms nosapņo, ierauga to, kam jābūt konkrētajā dejā, kā atklāt konkrēto mūziku un vārdu.

"Es neesmu horeogrāfs pēc profesijas, bet tas droši vien ir kaut kur ielikts šūpulī, kaut kur ir ielikts," uzskata Sanita Misika.

Ko deja dod cilvēkam?

"Galvenais ir deju nepielīdzināt sportam, tā nav sportošana, bet viņi patērē daudz vairāk enerģiju nekā sportojot, gan arī viņi izliek to dvēselīti, jo viņi jau dejo ar sirsniņu. Viņi smaida. Viņi izdejo. Tur jau ir arī jābūt skolotājam, kas to bērnu nevis izdresē dejot, bet, kad bērns saprot, ko viņš dara, kā viņš dejo. Jāpieiet ir ar sapratni," analizē Sanita Misika.

"Tam jābūt visam ir ļoti vieglam un skaistam. Bērnus nedrīkst dresēt. Citreiz paskatoties uz daudziem arī kolektīviem, redzi, ka tie bērni visi ir izdresēti, vienādi visi, bet tur vairs sirsniņa viņam nedejo. Jo viņam ir bail, ka viņš kaut ko neizdarīs, un tad būs... lielas nepatikšanas."

Tajā pašā laikā Sanita Misika sarunā arī atklāj, ka mēģinājumā, lai uzrunātu 50 bērnus, ir jārunā pārsvarā skaļi, noteikti, bet reizēm ir arī jāpačukst.

"Mana skolotāja Olga savā laikā mācīja: ja tu pie bērna neiesi ar smaidu, viņš nekad nesmaidīs pretī publikai.

Ja tu smaidīsi viņam, viņš smaidīs tev atpakaļ. Un lai cik it kā varbūt aizskaroši kādreiz ir, ka viņam nav tā kāja tā pacelta. Bet ja tu to pateiks ar smaidu, tu taču vari augstāk, arī tas bērns tieši tā arī darīs, viņš arī pacels augstāk," norāda Sanita Misika.