“Kad es komponēju, es režisēju, bet es to savu režiju neuzspiežu horeogrāfam,” tā par savu mūziku, arī topošajam darbam – baletam "Meitene ar dažādu krāsu acīm" saka komponists Ēriks Ešenvalds.

Viņš atzīst, ka savā ziņā ir pats sev režisors, jo gribas redzēt, gribas iztēloties, just to tempu. Ešenvalds cer, ka jaunā darba horeogrāfijā savīsies klasiskais balets un modernā deja.

Ēriks Ešenvalds ir viens no ražīgākajiem un stilistiski daudzveidīgākajiem latviešu komponistiem, kas vienlīdz radoši ērti jūtas visdažādākajos žanros – no eksperimentālas kamermūzikas opusiem un izsmalcināti krāšņām kora partitūrām līdz izvērstiem lielas formas darbiem un operām. Viņam pasūtījumi ir arī pandēmijas laikā – no Austrālijas, Amerikas, no Lietuvas.

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu viņš komponē jaunu baleta izrādi "Meitene ar dažādu krāsu acīm".

"No vienas puses, man vajadzētu saglabāt to, kā noslēpumu, jo iecerētā pirmizrāde būs pēc diviem trim gadiem," par topošo darbu bilst Ēriks Ešenvalds. Tomēr nedaudz atklāj baleta ieceri.

"Manos ziemeļblāzmas un vulkānu ceļojumos pa pasauli es uzgāju Amerikas pirmiedzīvotāju nespersu ciltī leģendu par plejādēm. Latviski mēs to zvaigznāju saucam par sietiņu. Bet tās ir plejādes un šie nespersi saka, ka tās ir septiņas māsas tur, debesīs, tās zvaigznes vienkopus. Un viņas tur dzīvo, bet nez kāpēc tā viena zvaigzne ir tāda bālāka, nomaļāka," stāsta Ēriks Ēšenvalds.

Leģenda stāsta, ka katra māsa kaut ko mīl uz zemes. Un tas ir noslēpums, jo viņas baidās, ka līdzko noslēpums tiks atklāts, viņas pazudīs no debess juma. Un viņas glabā katra savu noslēpumu. Tā sestā māsa ar dažādu krāsu acīm iemīl vīrieti, mirstīgo uz zemes. Viņi mīl, un viņi ir kopā, bet zvaigznei ir ilgs mūžs. Un tomēr viņa turpina viņu mīlēt savās atmiņās, turpina viņu mīlēt pēc viņa nāves.

"Kādā vaļsirdīgākā brīdī viņa atklāj šo savu noslēpumu māsām. Un māsas kā tādas higiēnas viņu izsmej, norej. Tā trauslā māsa aizvien vairāk ieraujas sevī. Beigās viņa ir tik ļoti noskumusi. Pirmspēdējais teikums leģendā ir, ka savās skumjās, savās sāpēs viņa pārklāj savu seju ar šķidrautu un nošķiras no māsām. Un pēdējais teikums leģendā vēsta, ka tāpēc mēs zvaigznēs, tajā plejāžu septiņniekā redzam sešas spožas zvaigznes un to vienu nostāk bālāku," leģendu turpina Ēriks Ešenvalds.

"Skumjš stāsts, bet uzdrīkstēties pastāvēt par to, ko tu mīli, par to, kas tevi dara laimīgu, tā ir tā dzīves jēga, un, ja par to tevi nosoda, tās ir lielas ciešanas," atzīst komponists.

Viņam pieder gandrīz visas Latvijas mūzikas balvas un gūtie panākumi ierindo Ēriku Ešenvaldu pasaulē atzītāko latviešu komponistu vidū. Bet pats Ēriks uzskata, ka mūzikā – temps, plūdums, ieklausīšanās, tas viss nāk no dabas: „Es ieklausos, meklēju savā mūzikā tīras harmonijas. Kad sāku komponēt, harmonijas ir par biezu, tāpēc es tās tīru un tīru, un tīru, līdz beidzot ir tik ļoti iztīrīts, ka jūtu – ir labi.”

2016.gadā pirmizrādi piedzīvoja Ērika Ešenvalda opera "Iemūrētie" par Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecību, jautāts, vai ir jaunas ieceres arī šajā žanrā, viņš vaļsirdīgi atklāj, ka šobrīd nav ieceru jaunai operai, jo patreiz degu par baletu.

"Šie lielās formas darbi paņem pāris gadus. Un negribas apdalīt. Nevar paņemt pārāk daudz darbus paralēli. Ir jāieliek visu sevi, to sajūtu. Tā sajūta ir tik, cik ir, es viņu visu gribu ieaust tajā partitūrā," bilst Ēriks Ešenvalds.

Sarunā raidījumā Monopols, Ēriks Ešenvalds atklāj, ka radošums viņam raisās, ja gar acīm kaut kas kustās.

"Kaut kādi impulsi caur redzi iekustina manas smadzenes, sāk domas lidot, sāk sajūtas raisīties un tad sāku just formu, sāku just frāzējumu, un ar to sajūtu es sēžos pie klavierēm un komponēju," atklāj Ēriks Ešenvalds.

Sarunā Ēriks Ešenvalds atklāj kādu stāstu no bērnības, ka par savu pirmo skolotāju sauc dziedātāju Vitniju Hjūstoni, jo, pateicoties viņas dziesmām, izmēģinājis pierakstīt notis, sācis komponēt.