Ukrainā dzimušajai Viktorijai, kura atbraucot nezināja ne vārda latviski un sāka mācīties no nulles, latviešu valoda īsā laikā kļuvusi nevainojama. Viņas balsī Saeimas deputātus uzrunājis arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viktorija Prituļaka ir Latvijā dzīvojoša ukrainiete, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas klases absolvente, kā arī tulce.
Viņa stāsta, ka iepriekš nezina, ko prezidents vai citi Ukrainas līderi sacīs: „Runu saturs tiek turēts noslēpumā līdz pat tās sākumam, tas principā ir valsts noslēpums. Kad es tulkoju, cenšos saglabāt arī runātāja emocijas, ne tikai iztulkot vārdu burtisko nozīmi!”
Šobrīd Viktorijas galvenā nodarbošanās ir diplomātiskā un politiskā tulkošana. Nesen atgriezusies no vizītes Ukrainā, kur pavadīja Latvijas ekonomikas ministri. Uz interviju viņa atnākusi skumja.
"Pēdējā laikā tā arī ir, jo ziņas katru dienu nepriecē. Pat ja ir kādas dienas, kad nenotiek apšaudes, mēs jau priecājamies. Godīgi sakot, cilvēki Latvijā pamazām sāk pierast pie tā, kas notiek Ukrainā, bet, atrodoties tur uz vietas, varu secināt un apliecināt, ka pie kaut kā tāda nevar pierast. Sirēna skan katru dienu un Kijivā uzturēties pa naktīm, protams, kā strādā pretgaisa aizsardzības sistēmas, bet tik un tā tas viss ir tik skaļi un tik baisi, ka pagulēt nav iespējams mierīgi. Bērni arī nevar apmeklēt skolas, jo skolas nav aprīkotas ar bumbu patvertnēm," stāsta Viktorija Prituļaka.
"Tiekoties ar Čerņihivas pilsētas amatpersonām viņi uzrunā un aicina palīdzēt, jo pilsēta, praktiski, pilsēta, kas ir aptuveni kā divas Daugavpilis, atrodas apmēram pusotras stundas brauciena attālumā no Kijivas. Praktiski cilvēkiem ir gandrīz humānu katastrofa, jo ūdens sūkņi un viss, kas saistīts ar ūdens piegādi pilsētā, viss bija sabombardēts un strādā tikai viena iekārta, kas piegādā ūdeni visai pilsētai," stāstu turpina Viktorija Prituļaka.
"Es apbrīnoju tos cilvēkus, visus dienestus, kas spēj tik ātrā laikā atjaunot to visu infrastruktūru, jo krievi apšaudījuši tieši kritisko infrastruktūru - skolas, bērnudārzus, civiliedzīvotāju mājās. Arī bija iespēja pārliecināties personīgi, ieraudzīt visas tās vietas un tas pilnīgi ir kaut kas cits, nekā tas, ko mēs redzam bildēs, jo jūtu to atmosfēru, to redzi tos cilvēkus."
Šī brauciena laikā Viktorija tikusies arī ar Jahidnas ciemata Čerņihivas apgabalā iedzīvotājiem, kur cilvēki piedzīvojuši okupāciju.
"To, ko viņa stāsta, ir sajūta, ka tā ir kaut kāda šausmu filma par viduslaikiem. Jo iedomāties, ka kaut kas tāds varētu notikt modernajā pasaulē, mūsdienu pasaulē, tas ir neiedomājams," atzīst Viktorija Prituļaka.
"Vietējās skolas pagrabā tika turēti vairāki simti cilvēku gandrīz mēnesi, kuriem deva ļoti maz ēdiena un ūdens. Vecāki ļaudis mira, viņiem neļāva iznesti līķus ārā. Turpat bija arī mazi bērni, mazākajam bērnam bija pusotrs vai divi mēneši. Un viņi rādīja, vienam cilvēkam bija tikai vieta, kur stāvēt, pasēsties nebija iespējams. Cilvēkiem arī nebija gaismas, elektrību krievi neļāva ieslēgt, un viņi sāka zaudēt dienu skaitu. Viņi sāka pierakstīt uz sienām, vismaz, lai skaitītu dienas."
Tagad ciematu pakāpeniski atjauno un palīdz arī Latvijā.
"Viss bija sabojāts, iznīcināts ar tādu naidu, kas vispār nav iedomājams. Ko tie parastie cilvēki ir izdarījuši krievu armijai, kas bija tajā ciematā. Tādi ir stāsti. Katram cilvēkam, kas piedzīvoja šo, katram ir savs stāsts. Viņiem dzīvē ir sadalījusies no pirmskara un pēckara sākuma," skumji stāsta Viktorija Prituļaka.
Un vēl. Viktorija dzied ukraiņu-latviešu grupā „Varakuta”, kas apvieno Latvijā pastāvīgi dzīvojošas ukraiņu mūziķes, kā arī tās mūziķes, kuras kara sākumā devās uz Latviju bēgļu gaitās.
Viktorija atklāj, ka kara sākumā nav varējusi dziedāt.
"Es tiešām nevarēju padziedāt, vairākus mēnešus nevarēju. Kad sākās karš, tieši tas bija galvenais jautājums. Visi atcerējās mani no Mūzikas akadēmijas laikiem un vispār Latvijas mūziķi vēršas, lai kaut ko nodziedātu kopā, pārtulkot dziesmu vārdus. Es nevarēju vispār neko, vienkārši balss neskanēja. Es neko nevaru padziedāt. Bišķiņ bišķiņ, pakāpeniski man tas ir pārgājis, sākoties jau Osokina brīvības festivālam, kad tas notika pirmo reizi pirms gada. Tad jau varēju kaut ko," atklāj Viktorija Prituļaka. "No sākuma, man pat liekas, ka tas viss bija tik svešs un tā mūzika, muzicēšana mums, ukraiņiem, sākoties karam, tas bija tik liels stress un šoks, ka no sākuma bija grūti to visu asociēt, ka tas tagad ir aktuāli. Jo mūsu prioritātes bija glābt dzīvības cilvēkiem, glābt savus radiniekus, nodrošināt evakuācijas, nodrošināt visu praktisko palīdzību, kam es arī pievēršos kopš pirmajām stundām."
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X