Gatis Valainis ir puisis, kurš brīvprātīgi dara vairāk, nekā daudzi darītu vispār. Viņš paspēj regulēt automašīnu plūsmu pie fonda „Nāc līdzās!” un vēlāk smaidīgi kārto mūziķus uziešanai uz skatuves. Citā nedēļā Gatis vada brīvprātīgo armiju pie labdarības maratona „Dod Pieci!”. Kāpēc – tas droši vien ir vissvarīgākais jautājums, kurš caurvīs visu sarunu Monopolā.

Kā cilvēks nonāk līdz brīvprātīgajam darbam?

Gatis Valainis: Pats pirmais brīvprātīgais darbs - ledus skulptūras Jelgavā - bija ātri jāpieņem lēmums, tev nebija iespēja ilgi domāt. Jauniešu centrā tu biji ļoti aktīvs, atraktīvs, un tu kaut ko palīdzēji ne tikai tehniskām lietām, bet palīdzēji rast iespējas, lai šie jaunieši nāktu. Un pašos sākumos jau tas brīvprātīgais darbs bija draugu vidū, draugu draugu, paziņu vidū, un tas nebija tā, kad no malas nāca tie cilvēki. Brīvprātīgais darbs man personīgi ir sagādājis vislielākās dāvanas. Tā ir tā alga, kuru tu vari nopelnīt.

Kā tu atšķir tos darbus, kurus, iespējams, nevajadzētu darīt brīvprātīgi? Te nu ir reize, kad par to būtu jāsaņem atlīdzība. Kā to robežu vispār var ieraudzīt un novilkt?

Gatis Valainis: Man vissvarīgākais ir mērķis, kam es to daru un kāpēc to daru. Brīvprātīgais darbs varbūt atspoguļojas CV, bet ne daudz, bet manā pieredzes koferītī viņš nāk ar mani vienmēr līdz. Un tu esi tas universālais kareivis. Un caur šo brīvprātīgo darbu jebkurš, kurš kaut reizi bijis brīvprātīgajā darbā, vai tie ir Dziesmu svētki, vai tas ir „Summer sound”, vai tas ir „Nāc līdzās!”, vai tas ir „Dod pieci!”, viņiem būs āķis lūpā, viņi būs azartiski, viņi gribēs darīt to vēl un vēl. Un manī ir tas lielais āķis, tas enkurs, kurš diemžēl mani neatbrīvo no šī.

Bet ir cilvēki, kuri izvēlas brīvprātīgo darbu, piemēram, vienu dienu nedēļā vecāku mājā Bērnu slimnīcā tīrīt telpas. Tu tomēr pamēģini dažādas lietas un pamēģini nākamo projektu, pamēģini nākamo. Vai tu kādreiz esi vīlies, ka tu esi piekritis, jo brīvprātīgais, un pēc tam vīlies redzējis, ka tu esi, piemēram, ticis izmantots?

Gatis Valainis: Jā, un tā notiek, un tā notiek vēl aizvien. Un diemžēl šādi organizatori Latvijā ir ļoti, piedodiet tie, kas šo klausīsies, šādi organizatori ir ļoti daudz. Kas arī prātīgo redz vienkārši kā lēto darbaspēku. Neviļus projektu vadītāju iekšienē, kur arī man šad tad sanāk būt, es dzirdu šos vārdus, tad saku: piedodiet, draugi, bet es tam nepiekrītu. Un man iekšēji vārās, un es to nepasaku skaļi, bet vienmēr man gribas pateikt: es varu piecelties un visu savu komandu aiziet, un tu varēsi darīt, ko tu vien gribi.

Kā tu iedrošini citus pievienoties brīvprātīgo darbam, jo grūti būtu aiziet pie cilvēka un teikt - atnāc, izdari kaut ko, bet mēs to nemaksāsim. Tas nestrādā.

Gatis Valainis: Mērķis, mērķis, kam mēs to darām. Vai tas ir "Dod pieci!", tāpat kā es ienācu "Nāc līdzās!". (..) Tu uzraksti uz fonda e-pastu, tu saņem atbildi, un caur šo prizmu tu arī tiec iekšā jaunajā ģimenē. Jo tā ir ģimene un to vienmēr visiem ir jāsaprot. Tas nav brīvprātīgais darbs. Tu ieej ģimenē, un vai nu ģimenē tu paliec kā labais tēls, vai kā sliktais tēls.

Bet tajās ģimenēs, kur tevi grib izmantot?

Gatis Valainis: Es dodu šo iespēju, ka vienreiz tu mani vari izmantot. Bet kad tu nākamreiz pajautāsi: - Hei, vai tu vari palīdzēt? - jā, protams, es varu palīdzēt, bet tas maksā. Vai ir konkrēti atrunāti no manas puses noteikumi.

Bet vai tev ir svarīgi, lai arī tie cilvēki, kurus tu piesaisti, lai arī viņi redz un iegūst gandarījumu?

Gatis Valainis: Tieši tā. Tas ir pats svarīgākais šajā brīvprātīgajā darbā. Te nav runa par to, ka Dziesmu svētkos tev simts un vienu reizi pateikts paldies. Šeit ir runa par to, ka tev ir jāiziet ārpus konkrētiem rāmjiem un katram personīgi tev ir jāpasaka paldies un jāapskauj vai jāpaspiež roka, vai emocionāla ziņa jāaizsūta: "Paldies, ka tu biji!"

Tev vienmēr tam pietiek enerģijas?

Gatis Valainis: Jā, tieši tā. Citādi to šos cilvēkus... Ja neparādīsi, ar kādu azartu tu esi iegājis šajā projektā, un tu šo azartu nodod tālāk. Tev viņš ir jāprot nodot. Tā ir šausmīgākā psiholoģija īstenībā.

Raidījumā skan:

  1. Emilija. "Sirds pelnos"
  2. Aminata. "Maiga vara"
  3. Calum Scott. "Dancing On My Own" (Tiësto Remix)