Lai arī radio saruna ir bez attēla, tomēr šī vakara skaidrā balss, tembrs un vitalitāte uzbur arī vizuālu portretu, Dāmas un kungi, šovakar Monopolā viena vieta uz brieža vēl brīva - aktieris Ģirts Jakovļevs.

Teātra un kino aktieris Ģirts Jakovļevs beidzis Rīgas 1. vidusskolu, pēc tam iestājies Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, un jau kā otrā kursa students ticis ieskaitīts teātra aktieru palīgsastāvā. Teātra fakultāti absolvējis 1963. gadā, un tā nu 60 gadus viņš ir bijis uzticīgs Latvijas Nacionālajam teātrim.

Kā rakstījusi šī teātra Literārās nodaļas vadītāja Ieva Struka, tad mainīgā daļa, kas atšķir jaunekli pēc studiju beigām un to kungu, kas pagājušā gada 10. jūlijā pārkāpa pāri svinīgi cēlajam 80 gadu slieksnim, ir matu krāsa. Taču būtiski ir, kas piepilda laiku starp kraukļa melnajām un sirmajām matu cirtām. Tā noteikti ir ģimene un bērni, bet darbā teātrī jaunībā tas ir Uldis izrādē “Pūt, vējiņi!”, tas ir Lilioms, Lorenco Mediči izrādē “Lorencačo”, Dūdars “Skroderdienās Silmačos” un Edgars darbā “Ugunī”. Vēlāk sekojis Dāvids “Acālijā”, Edvarts un Indrānu tēvs “Indrānos”, Džeims Tairons izrādē “Garās dienas ceļš uz nakti”, Efraims Kebots “Mīlā zem gobām”, namīpašnieks Bobčinskis “Revidentā” tandēmā ar Dobčinski - otru teātra grandu Uldi Dumpi - un vēl vairāki desmiti lomu. Spilgtas ir Ģirta Jakovļeva lomas kino - viņš ir jauneklis, kas prot spāniski “Kapteiņa Eriko pulkstenī”, Jānis Dalda filmā “Nāves ēnā”, Johans Štrauss “Atvadās no Pēterburgas”, viņš vēlreiz ir Uldis filmā “Pūt, vējiņi!”, tāpat arī Armīns “Dunduriņā”, Karlsons “Uzbrukumā slepenpolicijai”, kņazs Dušinskis “Melnā vēža spīlēs”, Jakubovskis “Zobena ēnā”, Ričs “Ezera sonātē” un vienkārši Ģirtiņš sirsnīgajā kino darbā “Džimlai rūdi rallallā”.

Piedalījies arī televīzijas seriālos un filmu ieskaņošanā. Ģirta Jakovļeva stāsts atspoguļots režisores Laimas Žurginas dokumentālajā filmā “Ģirts”, ir tapusi arī portretfilma “Ar vēju matos”, un par aktiera lielajām lomām mūža garumā izlasāms Gunas Zeltiņas grāmatā “Vienā karuselī ar Ģirtu Jakovļevu”.

2002. gadā viņš apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 2015. gadā saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā, un pats Ģirts saka: “Teātri nevajag mīlēt, teātrī vajag strādāt!”