Viņas darbi atrodas modernās mākslas kolekcijās un privātkolekcijās Luksemburgā, Krievijā, Norvēģijā, Latvijā un Francijā. Kristīne Luīze Avotiņa ir spilgta personība, kuras talants novērtēts ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Viņas dziļi iekšējie, dvēseles pārdzīvojumi un sajūtas nav slēpjami skatītāju acīm, bet gan atklāti un stāstoši: par attiecībām, vīrieti un sievieti, kaisli, emocijām, par pārdzīvojumu un saikni ar dabu.

"Krāsas ir mana pasaule, dzīves izjūta. Un strādājot, to visu gleznojot es esmu vienmēr zināmā laimes stāvoklī, gandarījumā, jo es varu darīt savu mīļo darbu, gleznot savus papagaiļus un Liezeres dzērves. Un tad jau tas viss saslēdzas. Es nemeklēju nekādu izskaidrojumu. Man tās krāsas neliekas košas, normālas krāsas," par saviem košajiem darbiem bilst Kristīne Luīze Avotiņa.

"Man patīk manas krāsas, vienīgi reizēm trūkst laika, lai to visu, kas man patīk un kas ir manā galvā, varētu kā uzgleznot."

Šobrīd viņa gatavojas divām izstādēm. Viena būs 11. augustā Rīgā, otra - 2. septembrī Ungurmuižā kopā ar mammu - gleznotāju Ilzi Avotiņu.

"Tas man tāds liels notikums. Vajadzētu šīs izstādes uzgleznot," bilst Kristīne Luīze Avotiņa.

"Rīgas izstādei būs nosaukums "Miera seja. Tas ir, protams, tāda atsauce uz notikumiem Ukrainā, uz Ukrainas karu. Likās, ka ar savu darbu ir jāvairo tas labais un skaistais, tas pretstats tam šausmām. Mums bija izstāde iecerēta pirms sākās vīruss, tas bija 2020. gada pavasaris. Bija iecerēts aizlidot uz Venēciju, tur glezno trīs nedēļas [ar mammu]. Tad taptu izstāde tur uz vietas, kaut kas taptu arī pēc tam Rīgā. Tieši bija marts, un visa pasaule apstājās. Tad beidzās Covid, sasparojāmies izstādei un atnāca karš. Likās, vīruss ir kaut kas pavisam cits. Tas vispār neskaitās tai sajūtai, cik ļoti bija grūti sākt pie tās izstādes strādāt," stāsta Kristīne Luīze Avotiņa.

Raksturojot sevi un savu darbu, Kristīne Luīze atzīst, ka viņa ir cilvēks - orķestris, kura pati gan rada savus darbus, gan nodarbojas ar to pārdošanu.

"Tas viss ir tā dabiski sanācis. Tas nebija plānots, ka es būšu galerists un menedžeris, un gleznotājs, un pārdošanas nodaļas nodaļas vadītājs. Tas kaut kā dabiski sanāca, dzīve teiksim tā, piespieda. Mani uzrunāja vairāki cilvēki ar interesi iegādāties manas gleznas, tas jau bija vairāk nekā pirms 10 gadiem. Izrāda interesi atnākt uz darbnīcu. Un tad kaut kā es sapratu, ka tas laikam ir tas mans ceļš. Man bieži vien bija šoks par to, ka, piemēram, mākslinieks uztaisa izstādi, glezno pusgadu kolekciju, izveido šo izstādi un viņam pretī galerists nepiedāvās līgumu, kurā būtu punkts, ka viņš apņemas šīs izstādes laikā pārdot noteiktu skaitu darbu, lai mākslinieks un vienkārši turpināt dzīvot un gleznot. Tas man nelikās pareizi, vēl aizvien man tas neliekas pareizi," vērtē Kristīne Luīze Avotiņa.

Izeja no situācijas - darboties pašam.

Vēl māksliniece atzīst: „Dabas un cilvēku savstarpējās attiecības - tā vienmēr ir bijusi aktuāla tēma manā glezniecībā. Jo vairāk pie tās strādāju, jo interesantāka man tā šķiet. Tā ir bezgalīga un nebeidzama.” Un vēl māksliniece atzīst: „Man patīk ceļot. Vienkārši klīst. Tad iztīrās galva un nav nekādu citu domu. Parīze. Venēcija. Bali. Bet viss vienalga saplūst ap gleznošanu. Aizbraucu, un rodas iespaidi, kurus gribas uzlikt uz audekla.”