Kultūrtelpā "Ola Foundation" no 25.oktobra būs skatāma mākslinieces Vijas Zariņas jaunākā izstāde „Uzgleznotā daba. Ziema”.

"Es jau kādus 20 gadus gleznoju Latvijas dabu, jo man vienkārši patīk vieta, kurā es dzīvoju, jo man liekas, ka es viņu kaut kā izjūtu. Un "Uzgleznotā daba" tāpēc, ka tas ir vesels darbu cikls. Bet šoreiz ziema. Pirmkārt, būs ziema. Izstāde ir ilgu, garu laiku," stāsta Vija Zariņa.

"Ir kaut kas ļoti savāds, kāpēc es gleznoju ziemu. Tāpēc, ka man pašai nepatīk aukstums. Es esmu silta laika un faktiski vasaras un saules mīlētāja. Bet man ļoti patīk kā ziemā izskatās. Var būt arī ziema bez sniega, ko es  šajā izstādē arī esmu apspēlējusi, šo situāciju, kad ir ziema bez sniega. Bet man patīk, ka viss ir tāds balts, viss labi izskatās.

Citreiz dabā liekas, visa kā par daudz, krāsas par daudz un kaut kas tā kā neizskatās. Uzsnieg sniegs, viss apvienojas, paliek tik skaisti. Es vienkārši to baudu. Man tas liekas tik skaisti!

Bet ar to priecāšanos un baudīšanu ir par maz. Faktiski man ir tā samaitātā profesionāļa acs un tad es uz to dabu tā arī skatos - vispirms es papriecājos, bet pēc tam es sāku domāt, ko es ar to varu darīt kā profesionāls mākslinieks, kā es to varu uzgleznot un kāds ir tas mērķis, kāpēc es to daru, jo vienkārši pajūsmot un uzgleznot studiju - tas nav tas, kas mani interesē."

Māksliniece arī raksturo savu darba procesu.

"Es jau strādāju visu laiku, ļoti reti, kad es uztaisa pārtraukumu savai gleznošanai. Es jūtos slikti, ja es kaut kādu iemeslu pēc nevaru tikt pagleznot,  vai mazums - dārza darbi, vai kaut kas cits. Un tad,

kad es atsāku gleznot, viss ir kā savās vietās, es jūtos laimīga, jo tā ir lieta, kas mani gandarī. Tagad ir modē teikt: jā, es izbaudu procesu. Jā, es izbaudu procesu, bet man svarīgs ir arī gala rezultāts.

Jo kāpēc tad mēs darbojamies? Mēs darbojamies, un es darbojos tāpēc, lai būtu labs, mani apmierinošs  darba rezultāts," atzīst VIja Zariņa.

"Mans uzdevums ir radīt virsstāstu un jēgu tai gleznai un pie tam viņu radīt tā, lai viņu gribas skatīties, lai tā glezna ievelk skatītāju un lai viņš nevar atrauties. Tur ir tā jēga un es to nevaru ietvert vārdos, es to varu mēģināt uzgleznot,"turpina Vija Zariņa. "Ja es būtu runātājs, es runātu un rakstītu, un dzejotu, un kaut kā tā, bet es nevaru. Es izjūtu krāsu, es gleznoju tonāli jeb tumši, gaiši veidoju savas gleznas, es gleznoju dziļumu, es gleznoju tālumu, jo tālāk, jo labāk, un man tagad ir tas plašo horizontu un tālo horizontu periods. Un tā mūsu skaistā aramzeme, nu, protams, arī ūdeņi.

Bet tas virstāsts ir par to skaistumu vienkāršās lietās, lai mēs tās vienkārši ieraugām un nepaejam garām. Un sevišķi šajos nemierīgajos, diskomfortablajos laikos, kad vispār cilvēki slikti jūtas, viņi pat nesaprot, kāpēc. Vēl jo vairāk šajos kaimiņvalsts kara apstākļos, tas ir kaut kas šausmīgs, tā atmosfēra. Tad mākslinieks, vai nu viņš jūk prātā vai tiešām reaģēja ļoti asi uz šādu situāciju, jeb ar otrādi - dzīvo mierīgi un mēģina rast harmoniju,

un tieši otrādi, lai izdzīvotu, rada to skaistumu un rada to apzināti, un tai pašā laikā arī, es varētu teikt, arī neapzināti, jo es citādāk nevaru. Es domāju, ka daudziem tas vienkārši patīk - dot prieku."

 

Vija Zariņa ir viena no ievērojamākajām latviešu laikmetīgās mākslas pārstāvēm, kura ir veidojusi vairāk nekā 30 personālizstādes un ir Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore. Viņas darbi atrodas dažādos muzejos un privātkolekcijās Latvijā un ārvalstīs.

Pati Vija stāsta: „Arī šajā izstādē joprojām iedvesmu smeļos dabā. Manas uzmanības centrā ir Latvijas ainava ar tālēm un plašo horizontu, laukiem un aramzemi, liedagu un jūru. Gribu to uzgleznot tik skaidri, vienkārši, saprotami un emocionāli kodolīgi kā tautas dziesmu. Mākslā man vienmēr ir paticis sajust pārlaicīgumu, nevis īslaicīgi aktuālo. Māksliniekam ir jābūt kā vērīgam vērotājam.”

Raidījumā skan:

  1. Līvi. "Dzimtā valoda"
  2. Pēteris Vasks. "Baltā ainava"
  3. Dziesmu svētku koris. "Lec, saulīte"
  4. Džulio Kačīnī. "Ave Maria"