Gunita Berķe. Latvija ir tik stipra, cik stipra ir tās cilvēki

Latvija ir tik stipra, cik stipra ir tās cilvēki. Valsts svētkos Monopols piedāvā sarunu ar Latvijas onkoloģisko slimnieku atbalsta biedrības „Dzīvības koks” vadītāju Gunitu Berķi.

Šoreiz Monopolā vēlamies radīt sajūtu, ka sarunājāmies pie balti klāta galda, ka esam satikušies, lai svinētu mūsu valsts svētkus. Saruna ar cilvēku, kura darbs ir veidojis Latviju par labāku vietu. Ne jau tikai viens darbs. Tas ir ceļš, kurā jāiegūst zināšanas un prasmes, jāatrod un jānostiprina sava vērtību skala, jāsatiek savs aicinājums un jāstrādā, jo bez darba nav iespējama izaugšana. Gunita Berķe ir "rūdījusi savus zarus" gan mediju, gan publisko attiecību jomā, lai tie būtu gana spēcīgi tad, kad tiks radīta onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks". Vai tiešām cilvēka darbs var mainīt pasauli? Un kādas iespējas lielajā pasaulē ir Latvijai, kurai klājam svētku galdu? 

Vai tev izdodas atrast laiku svētkiem?

Gunita Berķe: Jā, svētkiem laiku atrodu. Jo svētki - tas ir ģimenes kopā sanākšanas brīdis, un ģimenei vienmēr ir laiks jāatvēl. Jā, es atrodu laiku svētkiem.

Tu arī esi piedzimusi laikmetā, kad 4. maija nebija, šādu svētku mūsu kalendārā nebija. Vai tu esi tos šajos gados pieņēmusi kā savus svētkus?

Gunita Berķe: Es esmu pieņēmusi, jo man bija tas gods arī tajā laikā strādāt radio, kur mēs sekojām līdzi visiem notikumiem 1989. gadā, 1990. gadā un 1991. gadā. Un 1990. gada 4. maiju es ļoti labi atceros. To sajūtu, kas bija tajā 4. maijā, to nevar aizmirst. Līdz ar to tas arī kļūst par daļu no tevis. 4. maijs - jā, tie ir svētki.

Vai to tradīciju, kas kaut kādā brīdī tika "izdomāta" par baltajiem galdautiem, vai to tu dzirdi, ievēro? Vai tev patīk, ka mēs apaudzējam savus svētkus ar šādiem stāstiem un zīmoliem?

Gunita Berķe: Tas noteikti nav nekas slikts. Un katriem svētkiem vai kaut kādai tradīcijai ir jābūt klāt kaut kādai atribūtikai, kas tos padara par svētkiem, vai lai veido kaut kādas tradīcijas, kaut kādas noteiktas rīcības, ko mēs darām. Es pati gan ne vienmēr klāju balto galdautu. Bet Baltā galdauta svētki, tos arī tā saucam, 4. maiju ... Balts vismaz latviešu tradīcijās ir kaut kas skaists, tīrs, jauns sākums. Faktiski 4. maijs nebija jauns sākums, atjaunoja neatkarību. Bet pēc visiem tiem daudzajiem gadiem tas bija jauns sākums.

Vai 4. maijā arī jūs sanākat kopā kā ģimene un vai tiešām ir tā svētku sajūta?

Gunita Berke: 4. maijā vienmēr mamma gatavo pusdienas, tad ģimene arī ir klāt. Man vairāk svētku sajūta saistās, kā jau īstai latvietei, ar ar klātu galdu un pusdienām. Ja mēs skatāmies filmas vai lasām grāmatas, tad vienmēr saimes galds bija tā vieta, kur cilvēki sapulcējās un runāja par svarīgiem jautājumiem, izšķīrās, ko sēt, ko pļaut, runāja, kas ar ko ir precējies un kāpēc. Tā kā saimes galds - tas ir viennozīmīgs. Un man liekas, centrālais ir tās tradicionālās pusdienas, kas mūs visus vieno. Jāsaka gan godīgi, ka pēdējos gados mana ģimene nav ļoti plaša, kas ir palikusi Latvijā. Mana ģimene ir diezgan izklīdusi pa pasauli. Bet tajos brīžos, kad šeit viss ir, tad mēs esam pie galda.

Raidījumā skan:

1. Imagine Dragons - "Walking the Wire"
2. Bermudu divstūris - "Brāl, ar dezīvi nekaulē"
3. U2 - "Elevation"