Gunta Baško. Viņa basketbola spēlei un arī Latvijas izlasei ir piešķīrusi mīlestību

Šķiet, ka viņa nekad nav spēlējusi basketbolu tikai kā profesionāla sportiste. Viņa spēlei un arī Latvijas izlasei ir piešķīrusi mīlestību, azartu un sievišķību. Monopolā saruna ar Guntu Baško.

Pamazām basketbols kļūst par vienu no svarīgākajiem ziņu un sarunu tematiem, un ne velti, jo augusta izskaņā Rīgu piepildīs Eiropas spēcīgākās vīru basketbola izlases. Šāda līmeņa turnīrs atvedīs uz Latviju ne tikai spēlētājus, bet arī basketbola spēles un valstu izlašu līdzjutējus. Arī mēs Monopolā labprāt aprunāsimies par basketbolu, un gan jau vairākas sarunās šajā mēnesī, bet, kā jau Monopolā ierasts, sarunas virzot cilvēcības, piedzīvotā un dažādu izvēļu virzienā. 

Šī saruna ar basketbolisti Guntu Baško, kura ir aizvadījusi iedvesmojošu karjeru, kas metusi plašu loku pa pasaules labākajām līgām un arī Latvijas izlasē. Šobrīd Gunta no basketbola ir pakāpusies nost. Vai atgriezīsies, to, cerams uzzināsim, runājot par izaicinājumiem, azartu, mīlestību un sievišķību sportā.

Tagad, kad tu jau kādu laiku nespēlē basketbolu, tu esi brīnišķīgā formā, tev ir bērni, ģimene. Tu vēl kādreiz sapņo par spēlēšanu?

Gunta Baško: Protams, kādreiz kāda amatieru [komandā] gribēsies uzspēlēt, aiziet uzvilkt savas vecās, pēdējās botiņas, kas stāv skapī neaiztiktas jau divus gadus. Gribēsies. Varbūt tā ir vairākiem sportistiem, kas jau ir beiguši savas aktīvās gaitas, esmu pieradusi visu laiku būt tādā tonusā, un kad neesi, tad ir tā, ka kaut kas trūkst. Tad izej ārā paskrien. Cik labi! Sāp kājas, gandrīz nevar paelpot, bet tā sajūta pēc tam ir forša. Arī var pavingrot vai paskriet, vai pastaigāt, vai pasēņot, tas dod to endorfīnu un tu esi laimīga.

Kustēties ir forši, vajag kustēties!

Kas ir visvienkāršākais, kā tu izkusties, kad saprati, ka vajag izkustēties?

Gunta Baško: Vienkāršākais, ja ir kas pieskata bērnus, es viena pati izeju paskriet krosiņu, jo tas ir, manuprāt, vienkārši super. Ja nav kam atstāt mazāko, ņemu līdzi, skrienam abi kopā, viņš ratos, es viņu stumju. Kādreiz tas bija suns, kas skrēja līdz. Bet man arī patīk vingrot, to es daru mājās, man ir hanteles. Ir patīkami, ka tev sāp muskuļi, ka jūti, ka sāk jau bišķi trīcēt. Vienkārši ir jākustas, katram ir jāatrod savs, kas pavelkas, citam tas ir baseins, nūjošana, skriešana, velosipēds. Tas var būt jebkas.

Ko tu pagatavotu Latvijas vīriešu basketbola izlasei pirms pirmās spēles "Eurobasketā"?

Gunta Baško: Es uztaisītu savu lazanju.

Pati iesi spēles skatīties?

Gunta Baško: Protams, iešu uz spēlēm, atbalstīšu, tas ir tik forši. Man liekas šai komandai tiešām ir iespēja tikt tālāk un cīnīties augstāk. Tās emocijas, ko sniedz sports, tu nekur nevarēsi tā izbļaustīties kā sporta zālē - var lamāties, var nelamāties, bet neviens uz tevi neapvainosies vai neviens nekad neteiks - kuš, kuš, ko tu lamājies? Tās emocijas, ko tu dabū caur sportu, skatoties vai darot...

Skalā no viens līdz 10, cik tev pietrūkst basketbols šobrīd?

Gunta Baško: Spēlēt? Neticēsi, man nepietrūkst. Man patīk paskatīties. Bet tas pēdējais gads bija salīdzinoši sarežģīts. Zinu, ka es vēl uzvilkšu kedas un metīšu grozā bumbu un spēlēšu un atkal būšu tur. Bet šobrīd man negribas. Man vienkārši ir labi.

Viens jautājums, par kuru basketbola pasaulē runā ļoti daudz un vispār sporta pasaulē. Atlīdzības sievietēm un vīriešiem. Kāds ir tavs viedoklis, vai ir jāsaņem vienlīdzīgi?

Gunta Baško: Vēlams, protams, gribētos, bet tas nebūs.

Droši vien, ka vīriešu basketbols skatās vairāk. 

Gunta Baško: Tas ir tāds "pērkamāks", skatāmāks, tur danko un ir bloki, un tur ir lielāki vārdi. Latvijā noteikti tā būs, un tas ir vienkārši jāpieņem. Citur mēģinās izlīdzināt, atlīdzība sievietēm augs. Bet, ja kādreiz tas notiks, es ļoti priecāšos. Vai es to piedzīvošu? Es šaubos.

Raidījumā skan:

1. Viktors Buntovskis – "Dārznieks"
2. Intars Busulis – "Cik labi"
3. Robie Williams - "Angel"