Ja ko darīt, tad no visas sirds. Šo frāzi noteikti var attiecināt uz mūsu šī vakara viešņu Monopolā, kas savā atklātībā spēj saglabāt karalienes statusu. Ieva Adamss.

"Pirmkārt, es domāju, ka tas ir mīts. Mums patīk visiem būt vienādiem. Jā, tas ir princips, pēc kura cilvēce izdzīvoja. Jo jocīgāks tu esi, jo dažādāks tu esi, jo lielāks cilts atkritējs tu esi, jo mazāk tev ir iespējas izdzīvot. Bet tajā pašā laikā tieši tādiem ir arī vairāk iespēju kļūt par bara vadoni," vērtē Ieva Adamss, runājot par cilvēkiem, kas atšķiras, kas ir pamanāmāki. "Un kāpēc mūsdienās, kad ir pilnīgi skaidrs, ka tava cilts tevi neizslēgs, tev nebūs jānomirst badā, tev nebūs jānomirst grāvī aukstumā, par tevi vienmēr kāds parūpēsies, kaut vai sociālais dienests, kāpēc šajā super mega drošajā pasaulē neizmantot iespēju izmēģināt, uz ko es esmu spējīgs? Izdzīvošana ir garantēta: dzīve - nē, izdzīvošana - jā."

Ko tu saki par teicienu "ak, es nabadziņš"?

"Nez kāpēc vismotivētāk šajā dzīvē uzvedās tie cilvēki, kuriem jau dzimšanas laikā vai pēc tam vēlāk dzīvē ir kaut kas atņemts – roka vai kāja, vai kāda nepatīkama slimība. Un tieši šie cilvēki saprotot, ka šī dzīve ir tāda kāda viņa ir, viņi nez kāpēc pieņem to un turpina dzīvot tālāk spilgtāk nekā tie, kuriem ir pilnīgi viss, uz kuriem nav neviena ārēja un iekšēja traucēkļi," atzīst Ieva Adamss.

"Bet – ak, es nabadziņš – ar to mēs vienmēr attaisnojam jebkura neveiksmi. Tāpēc, ka mani bērnībā traumēja, tāpēc, ka mani pārāk maz mīlēja. Vēl ir trauma - tāpēc, ka mani pārāk daudz mīlēja un neviens mani vairs tā šodien nemīl un tagad es esmu traumēts. Kas bija, bija, ir tikai šeit un tagad. (..) Tas, ka es stiepju līdzi visu savu pagātnes pieredzi, tā jau ir mana izvēle."

"Mana definīcija vārdam vecums kā sliktumam ir: tu kļūsti stīvs, un ne tikai kaulos un locītavās, bet tavs prāts kļūst stīvs. Tad, kad tu zaudē prāta elastīgumu, tu kļūsti vecs," turpina Ieva Adamss.

Pēdējā laikā intervijās var pamanīt, ka pasakies saviem pāridarītājiem.

"Man nācās grūti to apzināties. Nu, kas es būtu, ja es nebūtu piedzīvojusi grūtas dienas? Nu, tāda iedomīga Marija Antuanete, kas, skatoties uz badā mirstošiem cilvēkiem pa logu, teiktu: kā – viņiem nav maizes, nu lai viņi ēd kūkas... Un te pēkšņi es pati nonāku pašā bedres dibenā, un tur ir tumšs, un tur dziļāk nav kur krist," atzīst Ieva Adamss. "Dziļāk nav kur krist tad, kad tu sāc mirt fiziski un es gandrīz atstiepu kājiņas. Ja cilvēks neēd un neguļ, tad ir diezgan skaidrs, ka ilgi tā nevar vilkt. Un acīmredzot

tagad, atskatoties atpakaļ, es varu saprast, ka Dievam uz mani ir plāni. Tur bija dažādas apstākļu sakritības, kuru dēļ es nonācu pie daktera, kas ieraudzīja, kas man kaiš, un izrakstīja pareizās zālītes un pareizi man viņas arī pasniedza. Vienkārši sāka mani ārstēt, nepaskaidrojot tieši no kā, palūdzot, lai es nelasu zāļu aprakstus. Bet tad, kad es izlasīju, palika nelabi. Un tas ir tā, ka tu stāvi bezdibeņa malā un viena kāja jau karājās tajā bezdibenī, un tikai tad, kad tu to otru kāju jau esi stabili atsperis pret zemi, tad apskaties – dievs, kur es biju!"

"Mani vecāki bija estēti, un neviens no viņiem neatļāvās iziet no mājām, nespīdot savu spožāko gaismu. Un es bērnībā biju... Es esmu padomju bērns, 75. gada izlaiduma, un es esmu padomju bērns, kurš vienmēr ir saģērbts kā konfektīte," atmiņās par bērnību dalās Ieva Adamss. "Ja tās nebija kaut kādas ārzemju "šmotkas", tad mamma ar savām rokām radīja, izšuva kaut ko tik karalisku, ka es tajā vienmēr jutos slikti. (Smejas) Pirmkārt, tas bija pārāk skaisti, un citi bērni mani par to vienmēr apsmēja.

Tad vēl diemžēl pie visa tā, ka es vienmēr biju saģērbta kā princesīte un konfektīte, es vēl biju teicamniece. Tas ir tas ir tāds nāvīgs maisījums, lai tevi vienkārši visi neieredzētu."

No bērnībās un ģimenes nāk vēl kāda sāpīga pieredze. Viņa noliedz, ka būtu puritāniski audzināta, bet stingri gan.

"Esmu drausmīgi stingri audzināti tādā ziņā, ka... Redzi, man netika nekad liegta neviena informācija par to, kas notiek cilvēku starpā. Vienīgais brīdis, kad vecāki par kaut ko bija vienisprātis, nu, kad viņi nestrīdējās, nekliedza viens uz otru, kas bija ikdienas lieta, tad, kad viņi apsprieda, ka kāds mākslinieks vai kāds viņu vidē šķiras. Un viņi vienmēr tādi - ak, dievs, viņiem taču ir bērni, ak, mans dievs, kas tagad būs?" stāsta Ieva Adamss.

"Es kaut kā bērnībā sapratu, ka dzīvot kā sunim ar kaķi ir pilnīgi OK. Nejusties mājās kā mājās, gribēt vienmēr būt citur, izņemot mājas, ir pilnīgi OK, jo mājas ir tā vieta, kur tev izdrāž smadzenes, kur tev vienkārši visu laiku ir slikti. Strīdēties ir normāli, un šķirties pat tad, kad dzīve ir nepanesama kopā, to nedrīkst, ir jācieš. Un tieši šo, latviski sakot, "mainsetu" es iznesu cauri savai dzīvei.

Es ļoti daudz cietu attiecībās, it īpaši tajās attiecībās, kur es nolēmu – nu, šis ir tas mans īstais, un tas ar mani notika divas reizes - ar manu bērnu autoru un ar manu vīru, kas ir divas dažādas personas. Es patiešām ļoti ilgi, tā sacīt, strādā pie attiecībām, jo pie attiecībām ir jāstrādā, kamēr tu gandrīz vienkārši atstiep kājas. Mīlestība un kopā būšana ir tādas lietas, kur nekam sliktam nevajag būt. Nav tā, ka tur ir kaut kāda maksa par mūsu mīlestību, nē, tur nav nekas jāmaksā."

"Ja mēs runājam par kaut kādām dzimumu atšķirībām, tad laikam tas, pie kā es esmu nonākusi, ka sievietes galvenā kvalitāte ir atklātība un saņemšana, atvērtība saņemšanai. Un vīriešu galvenā kvalitāte ir došana. Un es te nerunāju tikai par to, ka, mīļais, iedod man naudu, man manikīram beidzās! Un tas viss aiziet kā melnajā caurumā, un notiek kaut kādi uzlabojumi un injekcijas, un silikoni un tā tālāk, un tik dod, dod, dod, un nevar saprast, kur tad būs tā tava sapņu sieviete. Viņa nekad nebūs gatava. Mūsdienās sapņu sieviete ir kā Rīga, viņa nekad nav gatava. Viņai vajag vēl šito, šito, šito. Un tagad nē, nekāda seksa nebūs, iedod man vēl naudu, tagad vēl jāuztaisa plastiskā operācija,'" runājot par pāra attiecībām, bilst Ieva Adamss. "Tas nav tas dot. Tas, ko mēs varam dot pretim, saņemot, ir pateicības enerģija. Pateicības enerģiju mēs nemākam ģenerēt,

mēs neprotam būt pateicīgi vienādi par mersedesu un par komplimentu. Mēs domājam, ka mums par mersedesu būs jāpateicas vairāk nekā par komplimentu - nē, nē, tev tikai izskatās, ka es šodien labi izskatos. Īstenībā man liekas, ka visa problēmas sakne ir nespējā patiesi dot, nespējā patiesi saņemt, apmainīties ar šiem labumiem un bailēs."

Lektore un iedvesmas trenere. Ieva Adamss ir uzskatīta par seksualitātes un attiecību speciālisti. No 2004. gada vairākus gadus Ieva vadīja savu autorraidījumu "Radiogeiša", kurā atklāti runāja par seksu un attiecībām – gan nopietni, gan nenopietni, gan izklaidējoši, gan dziļdomīgi.

Bijusī radiogeiša arī ar modi ir uz tu. Reiz teikusi, ka viņas ģērbšanās stilu vislielākajā mērā ietekmē emocionālais noskaņojums.

Raidījumā skan:

  1. Ibrahim Maalouuf. "True sorry"
  2. Sigur Ros. "Inni mer syngur vitleysu"
  3. System of A Down. "Aerials"
  4. Dakha Brakha. "Baby"