Ivars Miķelsons beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu. Pašlaik strādā par pedagogu Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas formas dizaina programmā. Viņš regulāri piedalās izstādēs, plenēros un citos mākslas projektos. Mākslinieka veidotās skulptūras atrodas privātkolekcijās Latvijā, Francijā, Austrijā, ASV un citur. Mākslinieka moto ir: "Mana dzīve ir mana māksla un manā mākslā ir mana dzīve."
Pirms daudziem gadiem Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijai vajadzēja miniatūrus arhitektūras objektus, tajā skaitā Brīvības pieminekļa atveidu, kāds nepieciešams, lai to varētu „apskatīt” neredzīgi cilvēki. Jo neredzīgam cilvēkam acis ir pirkstu galos. Pieminekļa izveidošanu uzticēja tēlniekam Ivaram Miķelsonam, kurš radīja miniatūru ģipša pieminekli. Paralēli kādos dizaina kursos Ivars bija izstrādājis projekta pieteikumu, lai šo taktilo objektu varētu novietot pie Brīvības pieminekļa.
Jūsu mājaslapā lasām - skulptūras ar dvēseli. Kā tas notiek, ka vienkārši skulptūra pārtop par skulptūru ar dvēseli?
Ivars Miķelsons: Kā tas notiek, to es nezinu, bet tas notiek. Es arī dažreiz smejos, ka mans labākais draugs ir plastilīns un mēs ar viņu paveicam visādas brīnumainas lietas. Pirmsākums, protams, ir kaut kur galvā [iecere], un tad pakāpeniski tiek uzzīmēts, bet viņš noteikti neiztiek bez plastilīna. Un varbūt, ka tajā plastilīnā es jau iemīcu to dvēseli iekšā, un pēc tam vēl caur vairākiem materiāliem pārtop tai gala materiālā. Jā, man vismaz esot blakus tam, ko esmu radījis, ir sajūta, ka esmu ielicis šo dvēseli.
18. novembrī pie Brīvības pieminekļa pulksten trijos dienā atklās taktilo objektu Brīvības piemineklis. Ivars Miķelsons stāsta, kā tapis projekta piedāvājums un tā arī palicis plauktiņā, gaidot savu kārtu.
Ivars Miķelsons: Nepagāja ne 15 gadi, kad pēkšņi bija zvans, un izrādījās, ka
Sarma Freiberga no fonda "Nāc līdzās" bija uzzinājusi par šo ģipša modelīti un sameklēja mani. Mēs sākām domāt, kā varētu šo lietu realizēt, jo man tas sēdēja iekšā visu laiku, jo, ceļojot pa Eiropu vai kaut kur citur, ieraugu šos taktilos objektus, šos vecpilsētas modelīšus bronzā atlietus. Pārsvarā viņi visi tiek atlieti bronzā, jo tas ir materiāls, kas var stāvēt ārā un nebojājas atmosfērā un arī ir pietiekoši draudzīgs šai aptaustīšanai.
Man šī ideja visu laiku nebija likusies mierā, un mēs domājām, kā to realizēt.
Šis miniatūrais taktilais objekts, protams, pirmām kārtām, ir domāts neredzīgiem cilvēkiem vai vājredzīgiem cilvēkiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un bija diezgan pagrūti tikt galā ar dizainu, šo pamatni, uz kuras šis mazais Brīvības piemineklis atrastos. Bija svarīgi, lai tiek klāt cilvēki ratiņkrēslos, lai būtu pievadjoslas, pa kuru var atnākt neredzīgs cilvēks ar speciālo spieķīti un atrast šo taktilo objektu. Visas šīs lietas bija jāņem vērā tā.
Pēc vairākām testēšanām bijusi sajuta, ka neredzīgie cilvēki neizprot pieminekļa mērogu, tikai to aptaustot.
Ivars Miķelsons: Tad mēs izdomājām, ka ir jāpievieno šim ansamblītim goda sardzes karavīri tanī pašā mērogā un attiecīgajā izmērā. Un
šis mazais cilvēciņš, kurš ir gandrīz četri centimetri, tas nozīmē, ka viņš ir gandrīz divi metri garš. Aptaustot šo cilvēciņu un uzreiz pārejot pie Brīvības pieminekļa, tu saproti, kas ir, cik liels, cik liels ir cilvēciņš, cik liels ir šis piemineklis.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X