Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonda mērķis ir atbalsts Krievijas  – Ukrainas konfliktā ievainoto civiliedzīvotāju un militārpersonu ārstēšanai un rehabilitācijai Latvijā, kā arī Latvijas ārstu īslaicīgam darbam, ārstējot pacientus Ukrainā. Par fonda valdes priekšsēdētāju ievēlēta ārste, biedrības „Latvijas ukraiņu kongress” pārstāve Jana Streļeca.

Janas sirds pieder Latvijai un Ukrainai, ievainotiem karavīriem un neskaitāmiem izglābtiem dzīvniekiem. Janas māte Ilze ir latviete, tēvs Leonīds ir ukrainis no Sumu apgabala. Streļecs ir ukraiņu uzvārds, kas pareizi gan būtu Strilec jeb strēlnieks – padomju laikos to iztulkoja, pēc tam latviskoja un pielika latviešu galotni s.

Jana Streļeca, stāstot par saviem palīdzības projektiem, norāda, ka bieži pirms kara, kas sākās 24. februārī, ja vēlējās palīdzēt ievainotam karavīram, dokumenti neatspoguļoja patieso stāvokli, kā arī ārstēšana nebija veikta pareizi.

Mēs ļoti bieži pēdējā laikā esam dzirdējuši, ka Ukrainā dzīves līmenis ir augsts un Ukrainā dzīves līmenis ir bijis varbūt dažās reizēs pat augstākas nekā Latvijā. Kāda ir situācija medicīnā jūsu acīm skatoties?

Jana Streļeca: Nevar teikt par visu situāciju visā medicīnā, es varu pateikt par tiem karavīriem, ko mēs ārstējām. Tā ir ārkārtas situācija, un tie ir cilvēki, kas ir smagi ievainoti, un tie ir pavisam vienkārši cilvēki nekādi "vipi" un bagātnieki, tāpēc tā nav gluži vispār situāciju Ukrainas medicīnā. 

Nu kāda situācija Ukrainas medicīnā, ja mēs zinām, ka Ukrainā vidusskolu var pabeigt par kukuļiem, augstskolā - iestāties par kukuļiem, sesijas var nokārtot par kukuļiem. 

Izklausās skarbi.

Jana Streļeca: Nu bet kāpēc tad tas karš tur ir. To jau mēs arī visi saprotam, tāpēc, ka principā Ukraina bija nolaidusi sevi līdz kliņķim.

Jana Streļeca stāsta, ka skolā mācījusies Latvijā, viņas personības veidošanās notikusi Latvijā. Tētis centies dot ukrainisko.

Jana Streļeca: Vienmēr esmu teikusi, ka es esmu latviete, bet man nesen piemeklēja ļoti dziļa tāda, ko nevar arī tā izstāstīt, kāpēc tas tā notika. Braucu mašīnā un pa priekšu brauca mašīna ar uzrakstu "latvietis/ latviete". Man tāds - badāc!, es negribu būt latviete, es gribu būt ukrainiete. Tāds murgs. Nē, es domāju, ka es esmu diezgan labu pievilkusi ukraiņu kultūras garīgo bagāžu, kas varētu arī būt ukrainiete.

(..) Tas, kas ukraiņiem kā tautai ir atņemts, tas, kas mums, latviešiem, ir, tā ir mūsu pirmā valsts, pirmā Latvijas Republika, kas mums ir devusi ļoti milzīgu atspēriena punktu. Ukraiņiem tā nav.

Vaicāta par to, kā vēl varētu palīdzēt ukraiņiem, vai kas nav īsti tā, kā vēlētos, Jana Streļeca stāsta par puisi Vitāliju Šampiņu, kurš karo par Ukrainu jau vismaz piecus gadus, kuram vēl divu gadu līgums ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem un kuram ir iestājies "metāla nogurums", jo cilvēks nav radīts, lai tik ilgi karotu. 

"Viņam ir līgums, tāpēc viņš nevar atgriezties, viņam arī neviena Latvijā nav, jo Vitālijs ir puisis no bērnunama. Viņam ir smaga kontūzija, viņam ir posttraumatiskā stresa sindroms. Kā mēs varētu visi kopā viņam palīdzēt, lai tie nebūtu tikai tukši vārdi," jautā Jana Streļeca.