Jānis Viegliņš: Mazo skolu burvība - mēs varam realizēt individuālo pieeju

26.augusta vakarā Valles pamatskolas direktors Jānis Viegliņš savā Facebook konta ierakstīja:

„Valles pamatskola ir veiksmes stāsts. Valles pamatskola ir maza skola starp mežiem un laukiem, bet ar lielu gribasspēku un „Bērns 1.vietā” attieksmi.

Paldies vecākiem par uzticēšanos. Paldies skolotājiem par atbalstu.

3 nedēļās +26 bērni bērnudārzā.

Gada laikā +29% bērni skolā.

Gada laikā +7 skolotāji.

Aktivizējām speciālo programmu bērniem ar valodas traucējumiem.”

Kā Valles pamatskolai un direktoram tas izdevās – par to šodienas Monopolā.

"Es vienmēr esmu piekritis tiem cilvēkiem, kuri saka, ka Latvija jau nav tikai pilsētas. Es vienmēr esmu domājis, ka mēs, latvieši, esam tomēr laikam strādīga lauku tauta, un lauki mūs ir veidojuši un formējuši mūsu gribasspēku. Man liekas, ka laukos visvairāk mēs varam sajust mūsu Latviju, dzimteni. Viņas smaržas dažādos gadalaikos, un tas, ko mēs jūtam laukos, ir aprakstīts arī Barona vāktajās tautasdziesmās," atzīst Jānis Viegliņš, kurš norādījis, ka necīnās par lauku skolām, bet par identitāti. "Tāpēc, man liekas, tā ir daļa no mūsu identitātes, ka mēs varam saskarties ar to, kas ir latvju dainās, ar to visu mēs vairāk varam saskarties mūsu dabā. 

Man šķiet, ka skolas ir šis koncentrētais avots, kurš dod šo savienojumu laukos mūsu latviskumam kopā ar dabu, ar to, kas mēs esam, ar senču kultūras mantojumu. Tāpēc man tas ir tik ļoti, ļoti svarīgi. Un man liekas, ka katram būtu ļoti svarīgi sajust tās mūsu skolas un to pienesumu, ko viņas mums dod. Tas ir kaut kas vairāk nekā nauda, tas ir vairāk nekā nekā plāns, vekseļi, tas ir... Tā ir runa par mums, cilvēkiem."

"Mēs parasti sakām par mobilajiem tālruņiem, ka man ir laba zona. Par izglītību un kultūru var arī tā teikt, mēs esam labā zonā izglītībai un kultūrai, ja ir ievērots šis noteiktais nesēju, izstarotāju biežums uz noteiktu kvadrātmetru, kvadrātkilometru laukumu. Tāpēc ir ļoti būtiski saglabāt šo tīklu, jo

kas notiek ar mobilo tālruni, ja nav šo torņu un tīklu? Cilvēki atsakās no pakalpojuma un saka, ka ka viņi nelietos tevi, tu esi grūtu viņiem palicis. Un es domāju, ka ar izglītību mēs nedrīkstam pieļaut, lai izglītības iegūšana un kultūra, mūsu kultūras uztvere, lai viņa paliek grūta cilvēkiem, jo tu viņu nevari uztvert. Tu neesi zonā. Nav skolas,"turpina Jānis Viegliņš.

Kā izdevās nosargāt skolu un vēl panākt, ka skolēnu skaits tajā pieaug?

"Vienā vārdā varētu definēt - nenormāls trakums, nenormāla ticība savai skolai, saviem skolotājiem, sabiedrībai, kurā tu esi. Fanātisms. Bet, protams, tas viss būtu tikai tāds emociju kopums, ja tam nebūtu blakus noteikti klāt arī zināšanas un prasmes,"uzskata Jānis Viegliņš.

Un vajadzīgās prasmes ir ļoti dažādas, arī pārdošana.

"Tajā mirklī, kad mums ir finansēšanas modelis - nauda seko skolēnam vai pašvaldībai, skolai, skaidrs, ka tas nav vairāk stāsts par kvalitāti, bet stāsts, ka nauda seko tur, kur ir vairāk. Tas ir stāsts par to, kā prast iegūt vairāk šos skolēnus, un principā prasme iepakot, ja drīkst tā teikt, savu skolu, kļūt saprotamiem sabiedrībai, stāstīt stāstus, iedvesmot sabiedrību, likt ticēt sabiedrībai," norāda Jānis Viegliņš. "Nākošā lieta, protams, salīdzinot sevi ar blakus esošām skolām, sameklēt to tavu identitāti un dod sabiedrībai solījumu. Jo

principā jau šis mūsu solījums tā arī skan: bērns ir pirmajā vietā. Tas ir mūsu solījums. Tas nav reklāmas sauklis, tas ir solījums visai mūsu skolas domāšanas prizmai. Pie jebkura lēmuma, ko mēs skolā pieņemam, mēs uzdodam tikai vienu jautājumu: vai tas, ko mēs darām, vai tas bērnam ir pirmajā vietā? Un, ja nav, tad mēs to metam nost.

Nav jēga darīt neko, kas neatbilst tam, kas tu esi. Un tāpēc šis bērns pirmajā vietā, tas mums ir tāds ļoti fundamentāls un arī mūsu panākumu avots, jo tas ir mūsu karogs, mūsu solījums cilvēkiem. Tāpēc arī pasakos sabiedrībai, ka viņi uzklausīja, atbalstīja, noticēja. 

Šī laikam ir rezultātu bāze visam - nebaidīties dot solījumus un parādīt cilvēkiem, ka mēs varam, mēs spējam. Mēs esam fantastiski stipra tauta. Mēs esam ļoti gaiši, jauki cilvēki. Mums ir jābeidz slēpties zem kaut kādām maskām un kokoniem, zem bailēm par to, ka mūs var nesaprast, zem bailēm nesolīt par daudz, nesapriecāties par ātru. Jā, laba daudz nevajag. Mums ir jānometas nost, mēs esam iekšā ļoti gaiši. Mums tikai jāļauj spīdēt. 

Es skolu nevarēju mainīt tik īsā laikā, skolā pašā iekšā bija ļoti daudz spīdumu. Pati skola bija ļoti gaiša. Tas, ko es palīdzēju profesionāli izdarīt, es vienkārši parādīju pašiem cilvēkiem, kas ir veidojuši gadiem šo skolas spīdekli, ka viņi ir ļoti koši."

Valles pamatskolā ilgus gadus par skolotāju strādājusi arī Jāņa Viegliņa mamma. Entuziasma pilnais Valles pamatskolas direktors, kurš ir arī šīs skolas absolvents, nemaz nav pedagogs, viņš ir jurists, kā arī ieguvis maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā, kā arī apgūst izglītības vadību. Tāpēc viens no direktora iekšējiem noteikumiem sev ir nejaukties pedagogu darbā.

Savulaik Jānis Viegliņš vēlējies mācīties operdziedāšanu, tomēr pēc divu gadu studijām Mūzikas akadēmijā, nācies no iecerētā sapņa attiekties. Viņš stāsta, ka bērnībā dzīvojis diez gan lielā trūkumā un viņam bijusi ticība, ka "ar mani viss būs dzīvē labi, es būšu operdziedātājs un tad mums ies labi. Es būšu operdziedātājs!

Sapnis par to, ka es varētu būt operdziedātājs, man palīdzēja laukos. Un katru reizi, kad es biju nokritis uz ceļiem, un katru reizi, kad man šķita, ka es kaut ko dzīvē nespēšu, es vienmēr sev teicu: nekas, Jāni, tu būsi operdziedātājs".

Ceļš līdz studijām Mūzikas akadēmijā nav bijis viegls, tomēr pēc divu gadu mācībām, apgūstot akadēmisko dziedāšanu, no šī sapņa nācies atteikties.

"Tas diemžēl atkal bija stāsts par naudu. Es strādāju benzīntankā par laukuma puiku, es biju sētnieks benzīntankā, lai paralēli varētu izdzīvot Rīgā, jo mamma mani nevarēja uzturēt. Un rezultātā man pa naktīm vajadzēja strādāt un vakaros strādāt, man neskanēja tā, kā vajadzēja, lai skan, un tad mans pedagogs man teica, ka man ir jāizvēlas, vai es palieku un dziedu, vai es strādāju, vai es mācos. Tajā brīdī, kad tu izvēlies starp vēderu un un sapni, diemžēl tajā brīdī man uzvarēja vēders, bet es sev nozvērējos, ka es nekad vairs vēdera dēļ sapnim neizmainīšu," stāsta Jānis Viegliņš.

"Tagad es esmu pie jums, tas nozīmē, ka daļēji šis sapnis piepildās, jo es tāpat esmu pie cilvēkiem. Tas, kurš vienreiz ir bijis uz skatuves, viņš zina šo sajūtu, cik viņa enerģētiski baro, cik tu daudz atdod, bet cik tu daudz saņem.

Kaut kur līdzīgi. Es tagad arī esmu uz skatuves un uzmanības lokā. Man ļoti žēl, ka tā notika. Es neizturēju. Šī bija mana izvēle, tā sanāca. Tomēr es divyus gadus mācījos Mūzikas akadēmijā."

Raidījumā skan:

1. Čikāgas piecīši. "Mūsu mīlestība"
2. Gacho. "Kas tu esi"
3. Sergejs Jēgers. "Rēdereja"
4. Roxette. "It Must Have Been Love"