Kārina Pētersone ir filoloģe, politiķe, tulkotāja, sabiedriskā darbiniece, bijusī Latvijas Republikas kultūras ministre un īpašo uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās, kā arī 7. Saeimas un 9. Saeimas deputāte, vadījusi Latvijas institūtu, bijusi Saeimas ģenerālsekretāre.

Iespējams, daudziem šis laiks asociējas ar dziesmoto revolūciju, barikāžu ugunskuriem Doma laukumā un tāpēc Barikāžu piemiņas 30.gadadienā – saruna ar Kārinu Pētersoni.

"Sajūtas, es domāju, ka ir tādas pašas kā mums visiem latviešiem, ir tādas sirds trīsas," atminoties barikāžu laiku, atzīst Kārina Pētersone. "Tas no vienas puses bija tāds pats gaišākais laiks mūsu atmiņās, tas pats tumšākais laiks, jo  draudi bija ārkārtīgi spēcīgi, bet arī tā cilvēku varonība un uzdrošināšanās, un drosme. Tas bija augstākais punkts."

"Manas barikādes sākās faktiski tūlīt pēc 20. datumu, pēc šaušanas, un arī nedaudz pašu barikāžu laikā, jo es atsaucos Žurnālistu savienības aicinājumam," turpina Kārina Pētersone.

Viņa palīdzējusi ārvalstu žurnālistiem sazināties ar dažādiem cilvēkiem un viens piedzīvojums saistās ar došanos uz OMON bāzi pēc 20. janvāra notikumiem.

"Rīgā bija iebraukuši kaut kur ap simtu ārvalstu žurnālisti un mēs visi mēģinājām viņiem palīdzēt un tulkot. Mans ierocis bija angļu valoda toreiz. Tad ar vienu meiteni, ja nemaldos, no "Washington Post", mēs abas sazvanījām OMON bāzi un dienu pēc tās šaušanas aizbraucām uz to OMON bāzi vispirms, tad mēs bijām arī centrālkomitejas mājas sestajā stāvā, runājām ar Rubiku un pēc tam vēl aizgājām arī uz čekas māju pie čekas priekšnieka Johansona," atminas Kārina Pētersone.

Saruna OMON bāzē bijusi saspringta un klišejiska.

"Ļoti dramatiska tā ienākšana bija. Atceros, mēs ar manu dzelteno žigulīti piebraucām pie vārtiem, tur bija tāds kā sardzes punkts, tādi slēgti lieli vārti, un mēs zvanījām ārpusē no būdas un pateicām, kas mēs esam un kā par brīnumu mūs tiešām tur ielaida," stāsta Kārina Pētersone. "Gājām pār pagalmu iekšā viņu bāzes vietā. Zinu, ka teica, ka tur ir kāds cilvēks gājis bojā. vai nošāvies. Neticēsiet, mēs iegājām un tur tieši bija izmazgāts vestibils. 

Saruna bija ar viņu komandieri un vietnieku. atceros, ka viņiem bija tādas pelnu pelēkas, izdegušas, tādas drudžainas acis un viņi turēja tos automātiskos ieročus klēpī visu laiku un ik pa brīdim kāds raustītās rokas, un tas nebija visai patīkami."

Žurnāliste no ASV centusies noskaidrot, kāpēc šāda vardarbība notikusi

"Protams, tajā brīdī nekādus sakarīgus skaidrojumus nevarēja saņemt un tā bija tāda atrunāšanās. Tas pats jau notika arī pēc tam gan pie Rubika, gan Johansona. Tās bija tādas tipveida atbildes, kas neko būtisku nedeva. Vienkārši bija ļoti dramatiska sajūta atrasties pretējās nometnes pašā epicentrā. Tas bija ļoti dīvaini un baisi. Es vēl vairākas naktis pēc tam to sajūtu no tās OMON bāzes nevarēju nopurināt no sevis," atzīst Kārina Pētersone.

2020.gada nogalē klajā nākusi Kārinas Pētersones un Ilzes Būmanes grāmata “Valstsvīrs Anatolijs Gorbunovs”. Autore daudzus gadus strādājusi ar Anatoliju Gorbunovu plecu pie pleca – bijusi klāt reizēs, kad risinājās sarunas ar Kremli, pirmā tikšanās ar trimdas latviešiem Kastaņolā, kad ieradās pirmie diplomāti, pirmie vēstnieki, pirmās ārvalstu vadītāju vizītes Latvijā.