Kaspara Zemīša ģitārai ir spēja neaizmirstami skanēt gan akadēmiskās, gan džeza, gan roka vai popa mūzikas ritmos. Viņš muzicē kopā ar Latvijas izcilākajiem mūziķiem, bet nereti arī ar savu ģimeni – sievu Andu un dēliem Kārli, Mārtiņu Matīsu un Jēkabu Robertu, kuri visi arī izvēlējušies būt tuvās attiecībās ar mūziku.

"Mūzikas akadēmijā mans uzdevums ir palīdzēt mums kopā [ar studentu] atrast, kādā virzienā tu iesi. Vai mums ir vajadzīgs vēl viens, nezinu, Aivars Hermanis, vai vēl viens Kaspars Zemītis? Nē! Tad kā mēs atradīsim, kur tu būsi, kur tu sevi realizēsi? 

Vijolnieki atnāk, ja tu esi gana labs, tad tu vari kļūt par no Nacionālā simfoniskā orķestra, teiksim, pirmo vijoli, vai nu vēl kāda orķestra. Mums [ģitāristiem] nav štata vietu, vienīgā štata vieta ir Radio bigbenda ģitārists, un tā arī tomēr ir ritmiskās mūzikas pozīciju. Tā kā šeit mēs meklējam. Mēs spēlējam arī Baha mūziku, Baha lautas, svītas ir ģitāristu lielie izaicinājumi, bet mēs meklējam, kas tu būsi, kā tu izmainīsi?" par savu darbu Mūzikas akadēmijā stāsta Kaspars Zemītis.

Kaspars Zemītis smejoties piekrīt, ka šādu profesiju izvēlēties ir bīstami. Bet arī atzīst, ka tas ir lieliski, ka visi nekļūst par lieliem māksliniekiem.

"Tas ir veids, kā mēs ieraugām savu vietu. Ja es esmu veiksmīgs,  pietiekoši aktīvs, pietiekoši ambiciozs, tad mani pamana un saka: eu, mēs gribam tevi dzirdēt vēl. Ja tas nenotiek, labi, tad es varu kļūt varbūt vienkārši par par mīļotāju un kādreiz uzspēlēt ar grupu," vērtē Kaspars Zemītis.

"(..) man ir sliktas ziņas. Ne visi, kas pabeidz Mūzikas akadēmiju, var pabarot sevi un ģimeni ar šo darbošanos. Latvija ir ļoti maza vieta, un arī Amerikā visi, kas iegūst mūzikas izglītību, nevar pabarot sevi. Tā ir tā lieta, ka šiem meklējumiem ir jāturpinās nemitīgi. Un tie daži laimīgie kļūst par iedvesmas avotu nākamajai.

Tie ir daži, kā teicu. Nu, jā, varbūt viņiem paliek rūgtums, bet es ceru, ka tas rūgtums nav tik liels, lai neturpinātu mīlēt mūziku un ģitāru spēlēt," turpina Kaspars Zemītis.

"Es izstāstīšu, kā mana dzīve norit. Un es visu laiku domāju, varbūt man mazāk vajadzētu būt skolotājam, jo man vēl ļoti gribas spēlēt uz skatuves. Tie, kas mazāk spēlē vai nesaņem aicinājumu spēlēt uz skatuves, tie var kļūt par skolotājiem. Ģitārspēles skolotājus šobrīd man izķer jau no pirmā kursa. Katru augustu es saņemu e-pastus, zvanus, ka mums nav. Tad ir tā labā lieta, skaties, tev ir darbadienas, kurās tu vari kādam audzēknim kaut ko iemācīt, un tev ir brīvdienas, kurās var gadīties, ka tev piedāvās

kaut kur uzspēlēt. Tādā veidā tu redzi, ka var sabalansēt, jo šis ir tas, ko mans profesors man teica: "Kaspar, ja tev paveicas dzīvē, tev bija kāds skolotājs, kas tev palīdzēja kļūt labākam, tev šis parāds ir jāatdod kādam atpakaļ." 

Un es to saku arī saviem studentiem: neaizmirstiet, skolotāja darbs mūs arī pašus attīra, respektīvi, tos kanālus, pa kuriem mēs spējam iemācīties, šos kanālus attīra skolotāja darbs, jo tu redzi, kā tu palīdzi citiem kaut ko iemācīties. Nu tā kā, tur nav tik traki!" uzskata Kaspars Zemītis.

Kaspars uzskata, ka ir jāmāk spēlēt klasiski pareizi un meistarīgi, un tikai pēc tam var sākt spēlēt netradicionāli un citādāk. Šobrīd Kaspars strādā Latvijas Mūzikas akadēmijā kā lektors un pasniedz jaunajiem studentiem klasisko ģitārspēli. Tāpat strādā arī kā ģitārspēles pasniedzējs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Bet Torņakalna baznīcas Draudzes namā, ko var saukt par mūziķa garīgajām mājām – gadiem ilgi viņš ir šīs baznīcas draudzes loceklis, aktīvi iesaistās kalpošanas darbā.

Raidījumā skan:

  1. Rīgas ģitāru kvartets. "Atmiņa par rītu"
  2. Kaspars Zemītis. "Vasaras noktirne"
  3. Renārs Kaupers, Anda Zemīte. "Viegli"
  4. Zemītis un dēli. "Pāri laikam"