Jēkabs Nīmanis komponē ne tikai kamermūziku un izvērstākas formas darbus, bet arī mūziku Latvijas un ārvalstu teātra izrādēm, kā arī animācijas un kino filmām. Viņa klāstā ir mūzika tādām teātra izrādēm,  kā  „Raiņa sapņi”, „Voiceks”, „Persiešu valodas stundas”, „Dvēseļu utenis”  „Latviešu mīlestība”, komponējis  mūziku arī animācijas filmu seriālam  „Lupatiņi”, ir  kameroperas  „Līsistrate” mūzikas autors. Par saviem skaņdarbiem saņēmis vairākas „Spēlmaņu nakts” balvas un citas godalgas.

Stāstot par mūziku teātra izrādē, Jēkabs Nīmanis atzīst, ka lielākais vairums mūziku teātrī uztver kā piedevu, ja paklausās atsevišķi no teātra konteksta, var iegūt jaunu un interesantu pieredzi.

Bet jautāts, kādai jābūt labai teātra mūzikai, viņš norāda, ka tas atkarīgs no katras izrādes un nav viena kopīga likuma, kas to noteiktu.

"Ir ļoti dažādi izrādes žanri un dažādi virzieni, kā skaņu un mūziku grib lietot režisori, un tā ir teātra valoda. Pateicoties mūsu režisoru radošumam, neesam stagnātiskā teātra žanrā, mums visu laiku mainās noteikumi, un tāpēc ir ļoti interesanti.

Tas skaistums, arī strādājot kopā tieši no mūzikas perspektīvas, ir, ka tu nekad īsti nezini un tev ir jāmeklē tā valoda un noteikumi. Un ja šos noteikumus atrodi un redzi, ka tas strādā, tas vienmēr ir brīnums, un tas rada azartu un prieku par sadarbību. Un nav nekad rutīnas. Ja strādā ar tādu izaicinājumu, tu vienmēr mazliet nezini, vai sanāks, nekad nav noguruma. Nav arī tā, ka tu esi pārstrādājies no kaut kāda ideju trūkuma.

Tas ir fantastisks darbs, strādāt šajā visā. Tas ir arī diezgan sarežģīts, jo prasa pastāvīgu mazlietiņ riska faktoru un tādu azartu. Ja tas pazudīs, pazūd arī tas brīnums, kuru vari atrast un būs vairāk tāda ražošana," vērtē Jēkabs Nīmanis.

Jēkabs regulāri piedalās Latvijas koncertdzīvē kā klarnetists un basklarnetists dažādos kameransambļos un orķestros. Nesen nosvinēta grupas „Jakob Noiman Festival Band” 10 gadu jubileja.

Par savu dzīvi mūzikā mākslinieks saka: „Ja paveicas, mūziku var sajust. Ja paveicas, var nojaust, ka šim pārdzīvojumam nav žanru, mākslas virzienu un tehnikas, dažādu laiku un telpas, ir tikai viena, iespējams, Dievišķa klātbūtne, sakrāla, nemateriāla, neizskaidrojama. Tas ir viens stāvoklis, kas kliedē, piemēram, eksistences šaubas un apliecina vērtības, kuras veido cilvēku labāku.”