Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu šogad saņem kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa. Viņa veidojusi kostīmus simtiem aktieru izcilākajās latviešu filmās un teātra izrādēs.

Māksliniece ieguvusi Latvijas Kinematogrāfistu savienības balvu „Lielais Kristaps” par kostīmiem filmām „Puika” un „Saulessvece” un balvu „Labākais kostīmu mākslinieks” par kostīmiem izrādei „Mēnesis uz laukiem”. Ieva atzīst, ka, jo vairāk režisors atklāj savas ieceres, jo vieglāk strādāt. Vispatīkamākā sadarbība bijusi ar Rolandu Kalniņu filmās „Elpojiet dziļāk”, „Karalienes bruņinieki”, „Ceplis”, „Trīs dienas pārdomām”, „Akmeņainais ceļš”, „Ja mēs visu to pārcietīsim” un „Rūgtais vīns”.

Par aktrišu kaprīzēm un režisoru dīvainībām, par bohēmu mākslinieku darbnīcā un tērpu materiālu sagādāšanu no nekurienes - saruna ar kostīmu mākslinieci Ievu Kundziņu.

"Sajūtas ir divējādas: pirmā sajūta, protams, ir gandarījums, prieks, arī pārsteigums, bet paralēli ir sajūta, vai tiešām tas mūža gals un jau ir pietuvojies, vai tiešām ir pienācis finišs," tā savas sajūtas, saņemot ziņu par "Lielā Kristapa" mūža balvas piešķiršanu raksturo Ieva Kundziņa. "Abas šīs sajūtas kopā, jo katru dienu mostoties, tu nedomā, vai tev mūžs ir pusmūžā vai pagājis un ko tu esi paveicis, un ko tu esi izdarījis. Tu, cilvēks, vienkārši dzīvo.

Un pēkšņi tev sāk zvanīt pazīstami cilvēki, tevi sāk apsveikt, sāk mocīt intervētāji un tev rodas biežāk, nekā gribētos pārdomas, vai tiešām mūsu jau ir pagājis."

Runājot par balvām, ko par savu darbu ir saņēmusi tērpu māksliniece, viņa atzīst, ka galvenā ir tā gandarījuma sajūta tādēļ, ka latviešiem vispār nav tradīcija otru uzslavēt un pateikt labus vārdus. 

"Bieži vien izrāde tiek nodota, paiet pirmizrāde, un tu nesaņem tādus vārdus - tas bija labi, kostīmi labi izskatījās manā scenogrāfijā. Vārdu sakot, tu nesaņem atzinības vārdus, vienkārši skrej tālāk un taisi nākošo izrādi nākošās kostīmus. Un tad tie brīži, kad tev pasaka kādu labu vārdu, tie ir tādi īpaši,” atzīst Ieva Kundziņa.

"Šai ziņā es varu pieminēt, ka labāk, interesantāk prot paldies pateikt Krievu teātrī. Man ir ļoti labas atmiņas par manām pirmizrādēm Rīgas. Krievu teātrī, tur tie labie vārdi tiek pateikti krāšņāk un interesantāk."

Atminoties padomju laikus, kad arī audumus iegādāties nebija viegli, par materiālu sagādi Ieva Kundziņa atklāj, ka var paslavēt kādreizējo audumu fabriku "Rīgas audums", kur bija lielisks eksperimentālais cehs ar lieliskām māksliniecēm, talantīgām, kuras strādāja pie jauniem auduma paraugiem. Bija nodibinājušās attiecības ar šīm māksliniecēm, un varēja iepazīt jaunos eksperimentālos audumus un arī iegādāties.

"Bet par grūti nopērkamām lietām man ir cits stāsts. Tas ir stāsts par to, ka tajos laikos bija grūti nopirkt, piemēram, stilīgu vīrieša putekļu mēteli vai jaku. Tās visas bija problēmas.

Tad, ejot uz apģērbu lielajām bāzēm, vajadzēja paņemt līdz kādu populāru aktieri, jo tad ar sajūsmu un centību noliktavas darbinieces nesa rādīt viņu jauno produkciju. Tad tur bija gan ungāru, poļu, arī japāņu apģērbi," atminas Ieva Kundziņa. "Un visveiksmīgākais iepirkums bija, ja mēs paņēmām līdzi uz bāzi, piemēram, Gunāru Cilinski.

Jo nu bija filmas, kur viņu vajadzēja apģērbt, un tad viņš pie airiem mieru atbraukt līdz uz noliktavu un tad, vārdu sakot, varējām izvēlēties putekļu mēteli gan Gunāram, gan arī pārējiem galvenajiem filmas varoņiem."