Kustība un cilvēka ķermenis ir valoda, ar kuru stāstīt stāstus. Kristīnes Brīniņas stāsti teju vienmēr ir veidoti ar atbildību pret dzīvo un dabisko. Arī viņas sacītais visbiežāk aizplūst pie dabas. Un ne velti – kustību māksliniece ar ģimeni ir izvēlējusies būt iespējami tuvu dabai. Bez atteikšanās no šodienas.

Sarunā Kristīne Brīniņa atklāj, ka tad, kad redzēja laikmetīgo deju pirmo reizi, redzētais neatbilda priekšstatam toreiz.

"Es gaidīju virtuozitāti un sarežģītas kustības, kaut ko tādu, kas liek elpai aizrauties. Un tad, kad es studēju un arī mans mērķis bija apgūt dažādas tehnikas - dejo, dejo, dejot.

Tad radās jautājums - kāpēc es to daru un kādēļ man aicināt cilvēkus to skatīties? Un tad es arī izjutu lielu iztrūkumu tajā, ka man šķita, ka kaut kā pasaule ir tik netverama, es tik maz par to zinu. Būtībā deja ir kļuvusi par ceļu, kā es izzinu pasauli un veidoju tiltu starp sevi un notikumiem," stāsta Kristīne Brīniņa.

Kristīne Brīniņa atklāj, ka tas ir neveikls zīmējums, kurā tiltiņš vairāk izskatās pēc tādām pusloka sliedēm, un pati tur ir kā tāds ķiņķēziņš.

"Un tad es jūtos kā tāds ķiņķēziņš, kas var mainīties un mainīt savu formu. Un patiesībā, cik daudz es veidojos līdz ar vidi, kas man ir apkārt, ar cilvēkiem, kurus satieku," atzīst Kristīne Brīniņa. "Tas ir tas, kas notiek futbola izrādē [izrāde "Uzvara ir mirklis"], mēs burtiski rekonstruējam spēli, mēs mācījāmies katra futbolista kustību, kā viņš domā, kā notiek sadarbība, un tad ar horeogrāfiskiem paņēmieniem mēs spēlējāmies ar to, kas tur notika. Pirmām kārtām nebija bumbas, to mums vajadzēja iztēloties. Tad mēs varējām iepauzēt, palēninājumā noskatīties epizodi vēlreiz, attīt atpakaļ. Kaut kādā ziņā tas ir tas, ko es daru dzīvē. Un tā man ir deja - redzēt, kas šobrīd notiek, kādas ir šīs kustības, kā to notvert un kā ar to padalīties, kā to izstāstīt un primāri tas pirmais, kas notiek, notiek manī."

Tajā pašā laikā viņa neuzskata, ka visu var izstāstīt ar dejas starpniecību.

"Es arī neuzskatu, ka deja būtu universālā valoda, kurā mēs visi sarunājāmies. Nē, mums katram ir sava pieredze un sava kultūra. Un patiesībā ķermeņa valoda, pat var atšķirties žesti, kā mēs to saprotam, ko katrs žests nozīmē. Var milzīgs pārpratums rasties. Bet es domāju, ka kustība ļoti daudz ko var izstāstīt. Tikai tas pieprasa apstāšanos un jautājumu uzdošanu arī kustībā telpiski, cik tuvu vai tālu mēs atrodamies viens no otra, kur mēs izvēlamies būt vai kur mēs esam gatavi būt? Un tas jau tik daudz pasaka par mums, par mūsu attiecībām. Un tas visu šķetina. Un tā man ir deja," norāda Kristīne Brīniņa.

Horeogrāfe atzīst, ka viņu priecē tas, ka cilvēki, skatoties viņas veidoto stāstu dejā, to uztver un tulko caur savu pieredz un sajūtām.

"Tajā pat laikā ir konkrēts nodoms, kaut kāda sajūta vai stāsts, kas mudināja šādā veidā kustību veidot. Bet ir tā intuitīvā vietā, un man liekas, ka deja skatītājā paver šo intuitīvo, kuru ne vienmēr mēs varam ielikt vārdos, mēs viņu atpazīstam un sajūtam. Tas saistīts ar iztēli, saistīts ar maņām, jūtām. Ne katra izrāde to atmodina, un tā ir tā īpašā ķīmija, kur tu saliec lietas - ritmu, ne vienmēr skaņu, bet ka tu sakombinē visu tādā veidā, ka tur kaut kas iedzirkstī, un tā dzīvība rodas. Ne vienmēr tu vari to izskaidrot, bet tas ir radies uz kaut kādām tādām sajūtām, kuras ne vienmēr mēs varam racionāli paskaidrot. Un tas, man liekas, ir līdzīgi, kad mēs nonākam pilnīgi citā pasaules malā, mēs satiekam cilvēku ar pilnīgi citu kultūras dzīves pieredzi, un mēs sarunājāmies tā, it kā mēs pazītu viens otru visu mūžu, un mēs arī paklusējam kopā, mēs nemulstam par to, man liekas, tā ir tā starptelpa, kas var rasties," vērtē Kristīne Brīniņa.

Kristīne Brīniņā stāsta, ka bērnībā nav dejojusi kādā kolektīvā, bet dauddz sportojusi, arī netīšām. 

"Mamma bija vienmēr gribējusi, lai es dejoju baletu, tad viņa mani aizsūtīja uz baletskolu. Nezinu kā, bet mani paņēma baletskolā ar improvizētu polciņu iestājeksāmenā, bet biju ļoti entuziastiska par to, ko es daru. Un laikam kaut kā tas entuziasms un tāda dzirksts, un griba dejot nostrādāja, bet šī bija grūta pieredze," atklāj Kristīne Brīniņa. "Bet par sporta skolu. Man liekas, ka tā bija 11. - 12. klase, kad es mācījos Murjāņu sporta skolā. Tam ir maz sakara ar vēlēšanos sportot, bet vairāk ar to, ka man bija 16 gadi, sastrīdējos ar abiem vecākiem un es aizbraucu atpakaļ uz Loju, kur dzīvoja brālis, un aizgāju uz Murjāņu sporta skolu. Kamēr citi sportoja, es dejoju, jo es izdomāju, ka es varētu stāties Kultūras akadēmijā, man vajadzēja sagatavoties."

Paralēli Kristīne mācījusi deju arī saviem klasesbiedriem.

 

"Es pat atceros tādu brīdi, kad Mārtiņš Rubenis [kamaniņbraucējs] no olimpiskajām spēlēm brauca uz Latviju, mēs viņu ar deju sagaidījām lidostā," atminas Kristīne Brīniņa.

Baletskolā apmeklējusi Olgas Žitluhinas atvērtās nodarbības un arī viņai teikusi, ka grib mācīties Kultūras akadēmijā, lai arī tikai šķitis, ka zina, kas ir laikmetīgā deja.

"Viņa teica: tu stāsies akadēmijā, un tu dejosi septiņas stundas dienā un sešas dienas nedēļā, tu būsi spējīga uz to? Jā! Es piestrādāju tirgū, es tirgoju saldumus un vakaros gāju dejot tā, lai man ir vismaz četras stundas dienā, un dejoju visu, ko es varēju. Un es tiku budžetā un saņēmu stipendiju, bija pirmā sarakstā," lepojas Kristīne Brīniņa.

Raidījumā skan:

  1. Bryce Dessner, Aaron Dessner, Feist. "Who’s Taking Care of Jesse?"
  2. David Byrne. "A Soft Seduction"
  3. Nick Cave. "We Are Not Alone"